zintish - October 7th, 2013

pietiek man pēc tāda pagarāka slimošanas perioda izvilkties ārā (kaut vai tik, cik ar sab.trans. līdz poliklīnikai) un es jau negribu cilvēkus. vispār un nemaz. vismaz tos ne, kas apkārtējā ārpasaulē.
vispār mēs katrs dzīvojam vairāk vai mazāk noslēgtā sabiedrībā, kurā ir mūsu savējie ļaudis. un trakoti gribētos vēl mazāk satikt tos, kuri uz ielas/ veikalos/ (daļēji arī) darbā

es joprojām vietām dzīvoju pasaulē, kurā "kad es izaugšu liela, tad... "
bet nu būtu tā kā pēdējais laiks beigt dzīvot fantāzijās un parūpēties par reālo esību. jo laikam jau 33 gadi tomēr skaitās pieaugušais....

šitas tāds vairāk kā note to self: ir 11-mit un tā kūka, ko rīt kāds baisi gribēja nest uz darbu, vēl cepsies kādu gabaliņu.
un jāceļas 7os (no rīta)
(ok, te gan bija visādi neparedzēti blakusapstākļi, kuru dēļ kūku neviens nesāka cept 7os (vakarā), kā plānots, bet enīvej, davaj pārcelsim visu kūku cepšanu uz provizoriski neplānoto nākotni garlaikotās mājsaimnieces statusā)

ps. rīt būs 1 gads patreizējā darbavietā. es pat nez, ko tālāk..