wowow@13:32 - Par ziedošanu
Šodien pirmo reizi manā divu gadu ilgajā parastā, slinkā ziedotāja pieredzē,saņēmu kādu vēsti no cilvēkiem, kuriem esmu kādu naudiņu pārskaitījis.Viena puisīša mamma caur draugiem.lv bija mani atradusi un atsūtījusi 'paldies' vēstulīti. Parasti sanāk reizi divos vai trīs mēnešos ziedot pa desmit, divdesmit latiem caur ziedot.lv tiem projektiem, kas saistās ar palīdzību bērniem. Visbiežāk ziedoju tad, kad pašam iestājas lielais panīkums vai depresija- lasu palīdzības projektu aprakstus, asaras acīs un reizēm tas nostrādā kā terapija man pašam. Reizēm ziedoju tādēļ, ka man liekas, ka dzīvoju pārāk labi, izjūtu tādu kā vainas apziņu par tiem notriektajiem simtiem latu, kas apmierinājuši kādu manu mirkļa iegribu. Reizēm ziedoju tādā kā klusā pateicībā, ka mani bērni ir veseli.
Tas, kas ir visvājākais visā šajā ziedošanas lietā, ir atgriezeniskā saite. No vienas puses tāds ziedotājs kā es jau varētu zvanīt, painteresēties kā iet ārstēšanās, parasti jau šiem projektiem mammas vai tēta telefona numurs norādīts. Tomēr es esmu pārāk kautrīgs, nejūtos pietiekami iesaistījies, taisnību sakot tas nemaz mani tik ļoti neinteresē, lai zvanītu šiem tētiem un mammām, lai gan saprotu, ka uzmundrinošs vārds viņu cīņā par bērna veselību un nākotni reizēm var būt vērtīgāks par tiem desmit vai divdesmit latiem. Un pat sabiedriskais fonds Ziedot.lv netiek galā ar solīto informāciju par projektu gaitu- piemēram tagad, maijā, pēdējā pieejamā atskaite ir par pagājušā gada novembri. Es jau saprotu, atrast lielu ziedotāju vai atrast un paziņot par vēl kādu, kam palīdzēt ir daudz svarīgāk. Tikai...
Un tad vēl tas moments par anonimitāti ziedojot. Norādīt vai nenorādīt vārdu? Es norādu un tas mani mulsina, īpaši pēc tam, kad google jau pirmajā meklēšanas rezultātu lappusē norāda uz ziedot.lv. No otras puses- es taču nedaru neko nosodāmu, kāpēc man vajadzētu slēpt savu vārdu?
| skuka / 17. Maijs 2006@00:10 | |
Es esmu ziedojusi gan no firmas, regulāri, bērnu slimnīcas remontam - bet tā jau tikai tā daļēji mana nauda, un arī personiski. Vienreiz, kaut kā mirklīgi aizkustināta, skatoties TV aicinājumu palīdzēt - ziedoju patiesībā saviem ienākumiem nesamērīgi lielu summu. Patiešām, ļoti. Ko nemaz nenožēloju.
Bet ne to es gribēju teikt. Tai TV sižetā nepaspēju pierakstīt kontu (vai arī konta nemaz nebija?), tikai māmiņas telefona numuru. Piezvanīju, noskaidroju kontu, ieskaitīju tai kontā. Nē, es nesaku, ka gaidītu kādu pateicību, bet patiesībā es arī ļoti gribētu zināt, kā tai meitenītei iet. Ne čiku, ne grabu.
Tad vēl, vairākus gadus, lasījām pirms Ziemsvētkiem Neatkarīgo, kur tie lūgumi uzdāvināt šo vai to, atlasījām pēc izjūtas un sūtījām pakas. Ar vēstulītēm un apsveikumiem. No firmas. Es nemaz nevarētu sūtīt anonīmi, jo tas atkal - visu īpašnieku vārdā. Un tas pats - ne čiku, ne grabu. Ja pirmajā gadījumā vēl var pat kaut kā saprast - cilvēkiem nelaime, ies tur vēl domāt par ziedotājiem, informēt viņus... nē, varbūt tiešām tādos brīžos nav jāgaida nekāda, kā Tu saki, atgriezeniskā saite. Bet par Ziemsvētku dāvaniņām pateikties - ar vienu mazu vēstulīti - tas jau tikai elementāras kultūras jautājums. Un mēs pārstājām sūtīt. Jo nebija gandarījuma. Ne jau no pateicības tas gandarījums rastos, bet tieši no šī kontakta - kad sajustu, ka esi dzīvam, konkrētam cilvēkam palīdzējis. Kaut kā tā.
esmu 5. klases skolnieks, es mācos maza lauku miestiņa skolā. Man patīk iet uz skolu, agro rītu dzidrās krāsas un svaigais gaiss laukos. Lūdzu uzdāvināt man datoru, jo man patīk internetā atrast jaunus draugus un spēlēt spēles. Lūdzu nepiedāvāt datorus, kas vājāki par pentium4, ar labu grafisko karti un cietajam diskam būtu jābūt vismaz 120GB.
Mana māsa būtu ļoti pateicīga, ja kāda firma varētu uzdāvināt atlokāmu mobīlo telefonu ar 2 displejiem, jo visām klasesbiedrenem tādi ir un viņa ir vienīga kurai nav. Iepriekš paldies !
| skuka / 17. Maijs 2006@11:50 | |
vo, vo. nu bet mēc izvēlējāmies tādus, kuri raksta gudrāk:)
