Es esmu ziedojusi gan no firmas, regulāri, bērnu slimnīcas remontam - bet tā jau tikai tā daļēji mana nauda, un arī personiski. Vienreiz, kaut kā mirklīgi aizkustināta, skatoties TV aicinājumu palīdzēt - ziedoju patiesībā saviem ienākumiem nesamērīgi lielu summu. Patiešām, ļoti. Ko nemaz nenožēloju.
Bet ne to es gribēju teikt. Tai TV sižetā nepaspēju pierakstīt kontu (vai arī konta nemaz nebija?), tikai māmiņas telefona numuru. Piezvanīju, noskaidroju kontu, ieskaitīju tai kontā. Nē, es nesaku, ka gaidītu kādu pateicību, bet patiesībā es arī ļoti gribētu zināt, kā tai meitenītei iet. Ne čiku, ne grabu.
Tad vēl, vairākus gadus, lasījām pirms Ziemsvētkiem Neatkarīgo, kur tie lūgumi uzdāvināt šo vai to, atlasījām pēc izjūtas un sūtījām pakas. Ar vēstulītēm un apsveikumiem. No firmas. Es nemaz nevarētu sūtīt anonīmi, jo tas atkal - visu īpašnieku vārdā. Un tas pats - ne čiku, ne grabu. Ja pirmajā gadījumā vēl var pat kaut kā saprast - cilvēkiem nelaime, ies tur vēl domāt par ziedotājiem, informēt viņus... nē, varbūt tiešām tādos brīžos nav jāgaida nekāda, kā Tu saki, atgriezeniskā saite. Bet par Ziemsvētku dāvaniņām pateikties - ar vienu mazu vēstulīti - tas jau tikai elementāras kultūras jautājums. Un mēs pārstājām sūtīt. Jo nebija gandarījuma. Ne jau no pateicības tas gandarījums rastos, bet tieši no šī kontakta - kad sajustu, ka esi dzīvam, konkrētam cilvēkam palīdzējis. Kaut kā tā.