Neprātīgā saprāta balss -
Februāris 21., 2018
15:49
[User Picture]

[Link]

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Pēdējo dienu notikumi finansu sfērā ir aizņēmuši visu mediju telpu, bet varbūt vēl kāds atceras, ka pagājušajā nedēļā sacēlās tracis ap Brīvdabas muzeju ar skaļiem virsrakstiem par muzeja slēgšanu un ko tik vēl nē. Uzreiz jāsaka, ka Brīvdabas muzeju neviens neslēgs, lai arī kādi mēsli tur būtu savārīti. Tā ir pārāk liela un jau izsenis visas sabiedrības atzīta vērtība. Pats muzejs jau 90 gadus nodarbojoties ar tradicionālās latviešu kultūras, amatniecības un ainavas saglabāšanu pats ir kļuvis par svarīgu latviešu kultūras sastāvdaļu.
Tomēr situācija, ka muzejam ir liela varbūtība netikt akreditētam jau otro reizi pēc kārtas ir nepatīkama, bet likumsakarīga. Visā savā aptuveni pēdējo 30 - 40 gadu ilgajā vēsturē muzeja darbinieki izcēlās ar milzīgu entuziasmu, darba prieku, lieliskām restauratoru, arhitektu un pētnieku amata prasmēm, bet arī ar izteiktu nepatiku pret muzeja darba birokrātisko pusi t.s. ''papīru darbu''. Galvenā atziņa, kas dominēja vēl pat diezgan nesen bija: ''Galvenais ir darīt, papīrus sakārtosim kaut kad vēlāk''. Savu lomu tur spēlēja arī persona, kas kādus gadus 20 vadīja muzeja krājuma nodaļu - kolekcionārs/vācējs ar noslieci uz alkoholismu un visa krājuma uzskaite un topogrāfija eksistēja galvenokārt tikai viņa galvā. Arī pēdējo 9 gadu muzeja vadības faktiska neesamība situāciju nekādi neuzlaboja. Attiecības starp vadību un padotajiem pasliktinājušās līdz tādam apmēram, ka progresīvākie, aktīvākie un arī ļoti izglītotie darbinieki viens pēc otra muzeju ir pametuši.

Tomēr vissvarīgākais aspekts šajā stāstā ir nepiemērotie krājuma glabāšanas apstākļi. Tieši muzeja darbinieku kādreizējā entuziasma dēļ, muzeja krājums ir viens no lielākajiem Latvijā. Savukārt jēdzīgu telpu kur to visu glabāt nav. Jau 80. gados izskanēja lūgumi uzbūvēt jēdzīgu krātuvi, bet tas nav izdarīts joprojām. Līdz ar to pieņemami glabāšanas apstākļi ir tikai nelielai krājuma daļai (dažādām sīkām koka un metāla lietām, mūzikas instrumentiem, tekstīlijām, tagad arī pūra lādēm) savukārt viss pārējais ir izvietots visās brīvajās telpās. Visas apskatei slēgtās muzeja ēkas nav tukšas, bet pilnas ar krājuma priekšmetiem, liela daļa saimniecības šķūņu, pagrabu un dažādu pažobeļu ir pārbāztas ar krājuma priekšmetiem. Tur tie glabājas neapkurinātās telpās bez nekādas gaisa mitruma kontroles, nereti aptaisītas ar baložu mēsliem vai kļuvušas par peļu midzeņiem. Zinot šo kontekstu vairs nav jābrīnās par vairākiem simtiem joprojām neatrastu krājuma vienību. Esmu pilnīgi drošs, ka lielu daļu tā arī nekad neatradīs, jo tās būs beigušas savu eksistenci sabirztot putekļus vai sapelējot. Pats esmu piedalījies šādās inventarizācijās un esmu piedzīvojis kā vienkoča trauks tavās rokās sadalās pirmreizinātājos.
Kaut kā tā. Žēl protams daļu muzeja darbinieku kam jāpiedzīvo kā muzeju vazā pa medijiem, lamā un draud likvidēt, bet notiekošajā ir arī liela daļa viņu pašu atbildības.

Tags: ,

(2Iespļāva | Iespļauj dvēselē)

Comments
 
From:[info]unpy
Date:21. Februāris 2018 - 17:31
(Link)
Ahā, paldies, tagad apmēram skaidrs, kas un kā. Kālab 9 gadus faktiski vadības nav bijis?
From:[info]windrider
Date:22. Februāris 2018 - 09:03
(Link)
Nu tāpēc, ka formāli direktore ir, bet tikpat labi varētu arī nebūt, jo faktiski viņa ir tukša vieta. Parādos iestigusi bijušās ministres Demakovas draudzene, kas gaida pensiju un vairāk ''slimo'' nekā nāk uz darbu. Tā rezultātā, jau vairākus gadus muzejā toni nosaka un par varu cīnās vairāki ''blondie kardināli''.
Powered by Sviesta Ciba