29. Oktobris 2015

• 2015.10.29, 09:01
• Redz, ir sociālie darbinieki kam uzskati sakrīt ar maniem.
  
  "The founding principle for children’s social workers is “the welfare of the child is paramount”. Perhaps social justice for the child, but certainly not for the family."
  
  "[...] when a social worker is working with the family, they are not working therapeutically with the parents. They simply don’t have the time. This is one of the reasons why local authorities have such problems retaining social workers."
  
  "When a child is removed from their parents or carers the parents are mostly left without support, because this isn’t the role of the children’s social worker and adult social care are unlikely to be involved."
  
  "The threshold for children’s social care accepting a referral is not how disadvantaged the family is, but how likely it is their child is being maltreated. Social workers work within the thresholds for intervention set out for them. The focus is on the child and their need for protection, not the social injustice that may have led to that family being in the position they are."
  
  "When the threshold has been met and social care accepts the referral, the focus of the assessment will be the risks to the child. Social workers will look at whether the parents are able to make the changes deemed necessary for the child to remain their care."
  
  
  Pirmkārt jau piemin ka ir liela sociālo darbinieku rotācija - jo tie, kas redz ka sistēma ir strādā tikai uz to lai bērnu atņemtu, nevēlas šādā darbā palikt. Ja cilvēks redz ka viņa loma šai spēlē ir nevis ģimenei kaut kā palīdzēt, sniegt atbalstu, bet gan policejiski spiest vecākus veikt "izmaiņas" kas ir nepieciešamas lai bērnu viņam "atdotu" atpakaļ (ļautu "paturēt"). Un nevis uz to, lai visi strādātu kopā, lai ļautu ģimenei izkārpīties no problēmu situācijas kopā - sociālie darbinieki vecākus pamet bedrē, pat vēl uzsviež pāris smilšu saujas - jo bērnu atņemšana var kautkā pozitīvi ietekmēt tikai visnožēlojamākās ģimenes kam bērne ne-esamība ļaus kaut kā uzelpot, bet visiem kas nav problēmu aprakti, tas ir tikai kā papildus trieciens.
  
  TVNet vakar pavīdēja ka Lailas Brices gadījumā adopcija tiešām ir nepārsūdzama, un atliek tikai skatīt kā viss process izskatās no cilvēktiesību viedokļa (nevis no paša procesa procesuālās virzības juridiskā korektuma viedokļa - kā tiesas Anglijā sevi slavē). Jo juridiski jau viss ir korekti, un pat viss ir demokrātiski - tauta uzskata ka viss ir tieši tā, kā jābūt. (Ko apstiprina arī komentāri.)
  
  ""The fact that the law in this country permits adoption in circumstances where it would not be permitted in many European countries is neither here nor there … The Adoption and Children Act 2002 permits, in the circumstances there specified, what can conveniently be referred to as non-consensual adoption. And so long as that remains the law as laid down by Parliament, local authorities and courts, like everyone else, must loyally follow and apply it. Parliamentary democracy, indeed the very rule of law itself, demands no less."" [izcēlumi mani - w]
  
  ***
  
  Tagad atkāpe. Protams, monētai ir otra puse. Var palasīt Reddit /r/raisedbynarcissists. Vecāki bieži vien ir tādi mēsli, ko kuriem bērni bēg.
  
  Interesants gadījums bija Vācijā (te pat Berlīnē) ar Viola Fechner. Tur kopā ir putra ar Jugendamt slepenības noteikumiem, ar slepenību kas saistīta ar nepilngadīgiem bērniem. (+ Vācijā vēl tas joks ka cilvēks par "bērnu" skaitās līdz 26. gadiem, tas ir - ģimene saņem par 25. gadīgu "bērnu" vēl Kindergeld.)
  
  Cik es beigās sapratu, ar Violas meitu bija tā, ka šī 16-gadīga spindzele sastrīdas ar mammu (jo tā negrib viņai aifonu pirkt, vai kaut ko tamlīdzīgi), pati dodas uz Jugendamt un uzraksta kļauzu ka grib visus kontaktus pārraut. Jugendamt viņai izdala dzīvokli, maksā kautkādu kabatas naudu ik mēnesi līdz pilngadībai, un visādi palīdz. Un no otras puses, mātei neziņo kur ir bērns, neļauj kontaktus, utt. Un dēļ slepenības likumiem, nedrīkst mātei pat paskaidrot kas īsti ir noticis, ka viņas bērns ir pēc savas gribas šādi iztaisījies, nevis ļaunais Jugendamt bērnu atņēmis un bez paskaidrojumiem nogrūdis kautkādā patversmē. (Lai gan tā arī notiek, Vācija ir liela un tās birokrātija ir nepielūdzama. Tikai netrāpies zem dzirnakmeņa.) Pati Viola pa to laiku jūk prātā par NWO un JuJu tēmu.
  
  Būtība beigās ir tāda, ka ja notiek šāds gadījums, valstij priekš bērna pēkšņi atrodas lielas naudas ko tērēt. Bet kamēr šis ar saviem vecākiem dzīvo, valsts klusē. (Nu ok, savus 190€ pabalstu ik mēnesi izsniedz. Bet tāda atbalsts, lai bērns varētu sev dzīvokli noīrēt? Kaut ko tādu var tikai kā balvu par sastrādātiem masīviem sūdiem.)
  
  Īsāk sakot, būtu sociālajiem dienestiem sociālākiem jābūt. Un visi lasiet /r/BasicIncome.
  Tags: bērni
  
  
• 8 rakstair doma