|
May. 22nd, 2011|04:24 pm |
Biedrs hotai te pacēla topiku par mazpilsētām un dzīvošanu tajās.
Nē nu - saprotiet mani pareizi, man patīk mazpilsētas. Aizripināties ar veļiku uz kādu nelielu miestiņu, pabaudīt mieru un klusumu, pasmaidīt par to, kā tie paši cilvēki ik vakaru tiekas tajā pašā vietā, pārrunāt tos pašus jaunumus. Panakšņot pie draugiem vai kādā mazpilsētiņas viesnīcā, kur pasmaidīt par to, cik ļoti viesnīcas īpašnieks cenšas, lai viss būtu "kā pie pieaugušajiem". Papriecāties par to, cik viss tīrs, kārtīgs, izpucēts, vietējo baznīcu, protams, aplūkot, iespējams pat nofotografēt.
Bet tikko iedomājos, ka šādā vietā vajadzētu dzīvot - plakstiņš sāk raustīties un izsitumi metas. Tie paši skati, tās pašas sejas, viss viens un tas pats no dienas dienā - nē, biedri, nē, es tā nevaru. Mazpilsēta neatstāj vietu privātumam, bet man vajag būt vienam pašam un anonīmam. Un tas ir iespējams tikai pilsētā, pūlī un kņadā.
Arī Rīga ir par mazu, jā. |
|