![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vēl mani pārņem dziļš fizioloģisks naids, kad zoodārzā sastopamie indivīdi sauc roņus par zivīm (skaties, Pēterīt, kāda liela zivs!), met lāčiem konfektes un pičkā huzārpērtiķus ar Rīgas Maiznieka salmiņiem; kāds pinpis dauzīja ar dūri tīģeru aploka stiklu, lai piedabūtu tur guļošo dzīvnieku pagriezties rakursā, kas būtu izdevīgs viņa fotografēšanai, vislaik komentēdams to šādi: 'Viņam ir pilnīgi do lampočki ka mēs esam atnākuši viņu skatīties, ja?', bļeģ, es sāku naturāli aurot un man gribējās vinčesteru, kas padarītu pasauli mazliet mazāk kretīnisku.
http://klab.lv/users/zazazelle/296819.h
kā saprotu, atgriešanās pēc ilgstošas prombūtnes? tad tas vēl ir maigs šoka atainojums. kad es atbraucu, es pilnā nopietnībā jautāju, vai preses namam ir nojaukuši augšu; baidījos iziet uz ielas un visvairāk - ieiet lielveikalos, derdzās, ka uz ielām runā latviski un un un un un ... tici man, pēc pāris nedēļām sekos samiernieciskie ieraksti, no sērijas 'es varu ļurkāt savu apziņu kā vajag...'.
taču, no otras puses, jāsaprot cita lieta - ja tu esi tik kruts betmens - nahuj nav jādzīvo tur, kur viss tik ļoti riebjas. kamdēļ tad bija jāatgriežas - vajag piļīt citur. Bet šāds postulāts parasti izraisa atgriezenisku agresijas lēkmi. Un tā tālāk. Bezgala.
tik nav ko dziivniekus apvainot...