Krustvārdu mīkla

vēl mani pārņem dziļš fizioloģisks naids, kad zoodārzā sastopamie indivīdi sauc roņus par zivīm (skaties, Pēterīt, kāda liela zivs!), met lāčiem konfektes un pičkā huzārpērtiķus ar Rīgas Maiznieka salmiņiem; kāds pinpis dauzīja ar dūri tīģeru aploka stiklu, lai piedabūtu tur guļošo dzīvnieku pagriezties rakursā, kas būtu izdevīgs viņa fotografēšanai, vislaik komentēdams to šādi: 'Viņam ir pilnīgi do lampočki ka mēs esam atnākuši viņu skatīties, ja?', bļeģ, es sāku naturāli aurot un man gribējās vinčesteru, kas padarītu pasauli mazliet mazāk kretīnisku.