Ar mani runā tēja
May 14th, 2019 (11:55 am)
What belongs to you shall come to you.
Man te pēdējās pāris dienas/nedēļas ir nepārliecinātības lēkme par attiecībām, un bailes no beigām, vienlaikus kopā ar vēlmi pašai tās izbeigt. Jo all these feelings, good and bad (nez kur uzpeldējusi greizsirdība) are hard to bear.
Un nu jā, būs/nebūs, fakit, tad jau redzēs. Cilvēki mums tiek doti uz laiku.
Ar to es gribu teikt, ka man ir jābeidz nepamatoti par šo stresot. We are here, we are now, un I don't know what will come, so I might as well enjoy this loveliness not worry about the impending doom
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
no, you should NEVER stop worrying about the impending doom, look where even slightly diminished worrying got me :D
(lai nebūtu pārpratumu, šis ir ļoti tumšs joks, ar kuru es cenšos izlikties, ka nav tā, ka es visu laiku gribu raudāt, haha. es patiesībā domāju, ka, nu, mēs jūtamies tā, kā mēs jūtamies, nafig sevi raustīt vai nosodīt par (ne)stresošanu, galvenais pret sevi tā maigi un laipni, un godīgi pret otru, un just to visu, ko nu mēs jūtam)