Ar mani runā tēja
What belongs to you shall come to you.
Man te pēdējās pāris dienas/nedēļas ir nepārliecinātības lēkme par attiecībām, un bailes no beigām, vienlaikus kopā ar vēlmi pašai tās izbeigt. Jo all these feelings, good and bad (nez kur uzpeldējusi greizsirdība) are hard to bear.
Un nu jā, būs/nebūs, fakit, tad jau redzēs. Cilvēki mums tiek doti uz laiku.
Ar to es gribu teikt, ka man ir jābeidz nepamatoti par šo stresot. We are here, we are now, un I don't know what will come, so I might as well enjoy this loveliness not worry about the impending doom
I know I should NEVER STOP FEARING THE IMPENDING DOOM :D bet es esmu noguris fierot (šis savukārt ir pilnīgi nopietni), jo bailes nāk no pilnīgi neracionālas vietas, tām nav nekāda tverama pamata, just I'm shit, why are you still here :)