Psihoterapeiti arī ir tikai cilvēki. Un tieši tāpat kā citi - bieži ļoti dumji cilvēki.

Tiesa. Šis, plus, "bezmaksas" aruments mani tomēr nedaudz nomierināja un atturēja no full retard tipa problēmas izklāsta.

es esmu bijusi tikai uz dažām sesijām lielā krīzes brīdī, tāpēc man baigā terapijas pieredze nav, taču toreiz, pašā pirmajā sesijā, pirmā lieta, ko man pateica, bija tas, ka šis ir tryout un ka tas ir totes fine, ja es gribu kādu citu, ar ko runāt. un ka par to nevajag domāt nekā personiski, vienkārši either you vibe or you do not. man toreiz tas likās pat drusku jocīgi. es paliku pie tās pašas sievietes, nemainīju. bet moš tur tiešām kaut kas ir, un moš ar šo konkrēto tu vienkārši nesaklikoji. tb moš kāds cits to atvadu komi būtu uztvēris kā tough love pep talk, nevis uzbraucienu, nez.

Tas par vibe ir ļoti patiesi. Ko līdzīgu es uztvēru arī no viņas. Un akceptēju. Tas ir ļoti normāli. Jo tiešām ir dažnedažādi cilvēku tipi. Man vienkārši psihoterapeiti iepriekš vienmēr ir nedaudz asocējās ar ūbermenščiem. Tipa sēž savā neitralitātes tronī un apzināti atturas no emociju paušanas.

Jā, turpinot par vibe - mums ar viņu, vismaz man tā šķita, kopumā ļoti labi saskanēja, ja atskaita tās reizītes un to noslēgumu. Es pat sākumā rakstīju, ka man viņa patīk. Un kā cilvēks laikam arī patīk. Taču ne kā profesionālis.

Jā, es arī aizdomājos par to, ka moš tas viņas secinājums ir "tough helpful love" ietvaros, kā bieži tas ir no dakteriem (viņi tomēr nedrīkst bulšitot). Taču to tā nespēju līdz galam uztvert tikai tāpēc, ka nespēju saskatīt tam nekādu terapeitisku jēgu. Tāda muļķīga juška - tu te patiesi atklājies cita priekšā, bet viņš tev uz atvadām pasaka kaut kādu random secinājumu, ej un sazin, kas ar to tika domāts (jo, nu, es *čista* vairs nesāpinu cilvēkus, kā, nezinu, 18-22 g.v. dumjais, nenobriedušais es).

Nē, tas nav normāli, bet tāda ir šī bēdīgā situācija psihoterapijas sfērā.

Psiholoģija nav precīza zinātne un attiecīgi vairums psihoterapeitu stāsta bulšitu. Tā vienkārši ir, un tas ir jāpieņem. Dažreiz no viņiem var saņemt noderīgu palīdzību, bet attiecīgi tev ir jābūt gatavam šķirot graudus no pelavām.

Tas nav tā, kad ja tu saslimsti ar kādu slimību, tad 95% ārsts to viegli diagnosticē, izraksta zāles vai terapiju, un pēc kāda laika tu atkal esi vesels (vai hroniski sirgstošs, bet kontrolē savu slimību) un tikai 5% ir neskaidri, kad nākas iet pie dažādiem speciālistiem un meklēt problēmas sakni vai pareizo terapiju. Psihoterapijā drīzāk ir otrādi – ir daži gadījumi, kad viss izdodas, bet vairumam tas ir mokošs meklējumu ceļš.

Man no psihoterapijas ir palīdzējušas 2 lietas – KBT trauksmes mazināšanā un red pill. Ironiski, ka pēdējo vairums morāli nosoda, laikam aiz skaudības, ka galīgie outsaideri psihoterapijā ar self-help grāmatām var būt efektīvāki par licencētajiem Dr.psych. Iespējams tieši tajā, ka šie Dr.psych ir pārāk atrauti no reālās dzīves un uz cilvēku problēmām skatās nevis no paša cilvēka, bet no grāmatu teoriju skatpunkta. Vismaz mana pieredze ir, ka 80% no viņiem ir bezjēdzīgi.

Jā, es to saprotu. Drīzāk problēma bija manās ilūzijās attiec. pret ideju par psihiatriem. Domāju, ka tas ir kas *vairāk*. Bet, nu, jā, mēs visi esam cilvēki. Katram savs bulšits, tā sacīt. Un, kā minēji - tā nav eksaktā zinātne, kur saksess ir kaut cik paredzams.

Ko tu domāji ar KBT trauksmes mazināšanā - tu gāji pie psy daktera, kurš praktizējas KBT terapijā? Cik esmu lasījis, tā man šķiet viena no jēdzīgākajām metodēm, to kopumiem. Mana psihiatre bija Freida skolniece - vismaz tā viņa mani iepazīstināja ar sevi.
Un ko tu domāji ar red pill? Proti, psihoterapeits bija pro-redpill info? Mana eks psihiatre, kā 1. randiņā noskaidroju, sapratusi, ka es esmu kaut cik redpillots, necentās mani bulšitot. Vismaz mēs ļoti ātri un abpusēji vienojāmies, piem., par to, ka farmācijas industrija vairāk vai mazāk ir vērsta tikai uz profitu un ka viņiem ir pilnīgi pofig par cilvēku labklājību. Ja viņa būtu par to sākusi ar mani strīdēties vai noliegusi, tad gan noteikti nebūtu viss gājis tik relatīvi gludi.

Red pill es ņēmu tikai no grāmatām, bet pieminēju, jo dažas no tām ir sarakstījuši psihologi ar prakstisku pieeju. Psych terapija jau pēc būtības ir jaunu life skills apguve – jautājums ir tikai tajā, kā noteikt, kas tev pietrūkst un kā to efektīvākāk sasniegt.

KBT bija NHS sponsorēts, tāpēc bez maksas. Manurpāt, strādā labi, jo ir mērķēts konkrētai problēmai, tāpēc viegli izvērtēt, vai tas strādā vai ne. Ja kaut kas ir bulšits un nestrādā, tad NHS to nefinansē.

Ar antidepresantiem ir interesanti. Tie daļēji strādā, bet bija viens piemērs, kad cilvēkam bija depresija – ārsts iedeva antidepresantus, un tie iedarbojās un viņš varēja funkcionēt tālāk. Pēc dažiem gadiem atklāja, ka viņam ir tiroksīna disbalanss, kura viena izpausme ir arī nomākts garastāvoklis. Kad viņam parakstīja tiroksīnu, antidepresanti vairs nebija vajadzīgi. Tas šo cilvēku satrauca – antidepresanti tomēr ir kā stimulanti, tie strādā pārāk labi, pat ja problēma nav prātā.

Es joprojām nesaprotu, kas tika domāts ar vārdiem "red pill". Izskatās, ka runājam par atšķirīgām lietām.

Visu cieņu NHS.

A.depr.ir slippery slope. Galv.kārt tāpēc, ka bieži tos izraksta bezmazvai tāpat. Proti- bez īpašiem izmeklējumiem. Vismaz LR. Un vismaz man pazīstamo cilv.lokā. Kā minēji- problēma varbūt slēpjas kkur citur. Skumjākais ir farmācijas lobijs, kas maksā dr par to, ka viņi izraksta konkrēto subst. Uzskatu, ka tie IR jādzer, ja tev ir tiešām tik slikti, ka nespēj vairs fkcionēt savas eksistences rāmjos.

Ar red pill es domāju sociālās prasmes, kas vajadzīgas romantisku attiecību atrašanai.

Par AD tiešām tā ir, ka ārsti tos paraksta pārāk daudz un nedomājot. Pat vadlīnijās ir teikts, ka vispirms ir jāpārbauda, vai nav vairogdziedzera problēmu vai kādu citu hormonu disbalanss. Bet šajā gadījumā pat tas acīmredzami netika izdarīts, lai gan to var noskaidrot ar vienkāršām asins analīzēm.

Haha, es tevi totāli pārpratu.

Modernā rierumvalstu medicīnas sistēma pārsvarā asocējas ar tādu kā levitānu, taču parazītisku. Brīžiem šķiet, ka noteikti dakteri vai vesel.sistēmas (ASV, piem.) ir kā purvs, kur, jo biežāk apgrozies, jo lielāka iesp.neatgriezeniski iestigt. Pat tādā mērogā, ka uzskatu, ka noteiktas kaites noteiktos gadījumos viņi (dr) paši vai viņu izrakstītie medikamenti izprovocē.

Zini, draudziņ. Bet ja nu ir tā, ka tu mums kaut ko tā smuki noklusē? Piemēram, lietas, ko esi atklājis tajās sešās sesijās? Ja nu tai terapeitei, balstoties uz tevis izsniegto info, bija fakin taisnība un viņa redz to ko tu, bļe, savā prātā neesi pat apsvēris? Ka tu tiešām sāpini sev tuvos? Ja nu viņai vienkārši bija nadojela reāli redzēt pretējā krēslā egocentrisku pimpi, kurš visu pats zina, un viņa tiešām izspļāva beigās pēdējo, kas skartu jebkura jūtoša cilvēka sirdsapziņu? Parasti ir tā, ka nepamatotus apgalvojumus par sevi mēs tīri okej laižam garām, bet tos, kuri rezonē ar patiesību, mēs tomēr paturam, tie mūs it kā aizvaino, jo ir patiesi.

Manā redzējumā skaistākais terapijā ir tieši tas, ka tu atkāpies nu sava jobanā ego, atmet visu, ko zini un ieklausies cilvēkā, vēlams psihiatrijas profesionālī, kas ir savā kabinetā redzējis simtiem cilvēku un dzirdējis simtiem stāstu un var parādīt pasauli, kādas tev nemaz nav bijis. Gribi mainīties? Tad klausies tajā, ko tev saka un diskutē par dzirdēto; ja kas neskaidri vai liekas aizvainojoši – izrunā ar terapeitu. Neizskatās, ka tev vispār ir poņa, ko nozīmē terapeitiskas attiecības. Nē, tas nav – es te atnākšu un mēs kopā izdomāsim, kā man palīdzēt. Uzticies savam terapeitam un pieņem arī neērtas patiesības vai paliec mūžam jauns mileniāļu paaudzes pimpis, kuru nedrīkst aizvainot, sakot, kā lietas izskatās no malas un kurš pats pēc sešām sesijām (parasti terapija ilgst vismaz 2 gadus) zina, kas viņam vajadzīgs. Ne velti tu tur sāki iet.

Man prieks par tavu terapeiti. Gan jau, ka viņai arī ir atvieglojums.

Atpisies krišjāni.

U

Uz atpišanos pasūtītais lietotājs manāmi garantē kādu nebūt leģitimitāti psihiatrijai kā nozarei - lietotājs "krishjaanis" cibā savulaik ir neskaitāmas reizes paudis krasi antipsihiatrisku viedokli.

Tas bija joks. Es vienkārši sūtu to cilvēku dirst, jo viņš nāk svešā cibā un mētājas ar secinājumiem, īsti neizlasījis manu postu.

Nu taču tas klasiskais setups kurā tu guli uz kušetītes un skaties griestos, ir paredzēts priekš tam, lai tu neredzētu psihoterapeita seju un viņa emocionālās reakcijas uz tevis stāstīto.

Hehe, trū dat.

Pēdējā sesijā parasti ir kā tādas lietas nesaka, pa vidu ne to vien ir nācies dzirdēt. Uz terapeita sejas izteiksmēm n stuff vislabāk reaģēt, parunājot par to sesijas laikā (kas arī ir visprātīgākā rīcībā, ja šķiet, ka kaut kas neklapē vai kā tu esi pārāk gudrs un stilīgs priekš sava terapeita :))

Par sejas izteiksmi es aizrādīju sākumā. Bet izskatās, ka tas viņai bija bezmaz vai kā tick. Kaut kas tāds, ko grūti kontrolēt. Man šķiet, ka šoreiz vienkārši man beigu beigās nevajadzēja viņas palīdzību. Tomēr negāju pie viņas par maksu. Ja maksātu, domāju, tas būtu cits stāsts. Es viņai tieši pavaicāju - kādam man būtu jābūt, lai mēs spētu sekmīgi darboties, un viņa man tieši arī pateica - sabrukušam. Es (diemžēl) dzīvē nekad tāds neesmu bijis un zinu, ka nekad tāds nebūšu. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kura ego un aizspriedumi liedz tā sapisties (tici vai nē, bet es gribētu spēt raudāt, norauties pavisam, pazaudēt ego, lai ieliktu ko jaunu vietā).

Oj, šitais dialogs gan izklausās klaji ņeaļo. Kas tas - kaut kāds anonīmiķu pasākums?

Ķipa.

Nu good luck with that; bet psih* pieredze tur tev varētu būt bijusi, ēēē, netipiska.

Par sāpināšanu drīkstētu teikt, ja tas veicinātu pacienta atlabšanu. Bet 99% gadījumu šādi iestarpinājumi rezultē ar tieši pretējo - tagad tu drīksti domāt ne tikai par to cik tizls esi, bet arī ka tev par to jājūtas vainīgam.

Acīmredzot, tavs finansiālais stāvoklis neļauj atrast patiešām labu terapeitu (starpcitu, arī par to tev jajūtas vainīgam). Bet ja esi tik intaliģents un artiklēc kā apgalvo, tad varbūt pamēģini pašārstēšanos ar yotūbes viģikiem. Dažos gados varbūt tā pacelsies tuvu manam līmenim.

Uz priekšu, puis!