- 7/10/18 03:25 pm
-
enoniimsZini, draudziņ. Bet ja nu ir tā, ka tu mums kaut ko tā smuki noklusē? Piemēram, lietas, ko esi atklājis tajās sešās sesijās? Ja nu tai terapeitei, balstoties uz tevis izsniegto info, bija fakin taisnība un viņa redz to ko tu, bļe, savā prātā neesi pat apsvēris? Ka tu tiešām sāpini sev tuvos? Ja nu viņai vienkārši bija nadojela reāli redzēt pretējā krēslā egocentrisku pimpi, kurš visu pats zina, un viņa tiešām izspļāva beigās pēdējo, kas skartu jebkura jūtoša cilvēka sirdsapziņu? Parasti ir tā, ka nepamatotus apgalvojumus par sevi mēs tīri okej laižam garām, bet tos, kuri rezonē ar patiesību, mēs tomēr paturam, tie mūs it kā aizvaino, jo ir patiesi.
Manā redzējumā skaistākais terapijā ir tieši tas, ka tu atkāpies nu sava jobanā ego, atmet visu, ko zini un ieklausies cilvēkā, vēlams psihiatrijas profesionālī, kas ir savā kabinetā redzējis simtiem cilvēku un dzirdējis simtiem stāstu un var parādīt pasauli, kādas tev nemaz nav bijis. Gribi mainīties? Tad klausies tajā, ko tev saka un diskutē par dzirdēto; ja kas neskaidri vai liekas aizvainojoši – izrunā ar terapeitu. Neizskatās, ka tev vispār ir poņa, ko nozīmē terapeitiskas attiecības. Nē, tas nav – es te atnākšu un mēs kopā izdomāsim, kā man palīdzēt. Uzticies savam terapeitam un pieņem arī neērtas patiesības vai paliec mūžam jauns mileniāļu paaudzes pimpis, kuru nedrīkst aizvainot, sakot, kā lietas izskatās no malas un kurš pats pēc sešām sesijām (parasti terapija ilgst vismaz 2 gadus) zina, kas viņam vajadzīgs. Ne velti tu tur sāki iet.
Man prieks par tavu terapeiti. Gan jau, ka viņai arī ir atvieglojums.