Nu tad RIP labākajam Marksa lomas tēlotājam.

Šaubos, vai piekrītu: "Filozofija un īstenās pasaules pētīšana attiecas viena pret otru kā onānisms un dzimummīlestība."
(K. Markss, F. Engelss Vācu ideoloģija, LVI, Rīga - 1963, 213.lpp.)

Kreisie aktīvisti 60-tajos: "The Holy Family (1845), however, never made my reading list since the only person that I've ever known who read it was on acid at the time."

(Mike Davis: Old Gods, New Enigmas: Marx's Lost Theory)

Jautājums, kas man šorīt nelika mieru:

Turpinot savu interesi par marksisma recepciju 21.gs. Latvijā. (Neprasiet kāpēc - tam nav noteikts mērķis.) Latvijas galvenā filozofe arī ir izteikusies jaunajā tēžu krājumā par kritisko domāšanu: "Savulaik marksisma-ļeņinisma filosofija proponēja viedokli, ka filosofu ideālistu nostādnes un domāšanas veids implicīti ataino viņu atkarību no piederības ekspluatatoru šķirai, jo tikai „buržuāziskie bandīti” varot tik muļķīgi domāt par cilvēka iedabu, ētiku un sabiedrības lietām. Tagad šādas marksistiskās dogmas par piederības šķirai ietekmi uz domāšanu šķiet nekur nederīgas. Un ne jau pretēji argumenti tās ir apgāzušas, bet varas struktūru maiņa līdz ar padomju sistēmas bojāeju."
(https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/46444/FSI_krajums_2019.pdf 7-8.lpp.)

Es, protams, šaubos, vai marksistu tēze būtu tik vienkārša - naudīgie ir ideālisti, bet nabagiem nekas cits neatliek kā pieslieties materiālistu nometnei. Bet pat neņemot to visu vērā. Atklāti sakot, es šo teikumu jēgu īsti nesaprotu. Autore tekstā pati atsaucas uz hermeneitiķiem, ka domāšana nenotiek vakuumā, bet ir saistīta ar kultūru u.tml. Kāpēc lai domāšanas perspektīvu neietekmētu arī sociālais, ekonomiskais stāvoklis? Taču vēl lielāku mulsumu rada tas, ka konkrēto marksistu tēzi apgāž tieši varas maiņa. Protams, varbūt man vienkārši nav spējas kritiski domāt un saprast uzrakstīto.

Drīzumā tik piešķirta spēļu zāļu finansētā Purvīša balva. Žēl, protams, ka uzvarētāju nenosaka tautas balsojums - tie, kas pie spēļu automātiem ir iztērējuši visvairāk naudas, iegūst visvairāk balsu. Tas būtu adekvāti. Varbūt arī man būtu motivācija aizietu nospēlēt vienu eiro pie vienroča bandīta. Tiesa, nebūtu vienkārši izvēlēties, kam atdot savu balsi. Tīri no estētiskā viedokļa man vislabāk patīk P. Liepas darbi. No cilvēciskā - beidzot būtu jāiedod Gabrānam, jo, šķiet, viņš ir visvairāk nominētais balvas mākslinieks. Pēdējā laikā man Orbīta vairs nešķiet aktuāla, taču, iespējams, varētu iedot par pārdesmit gadu darbību. Šmiti man šķiet aktuālāki un arī ilglaicīgi ir darījuši dažādas lietas. Visvājākais visā piedāvājumā ir Korovins - man nav saistoši skatīties kā padsmit gadu laikā vienā stilā un bez gandrīz jebkādas attīstības tiek mocīta viena un tā pati ne pārāk interesantā doma. Pārējie nominanti man būtu kaut kur pa vidu.

Beidzot aizdevos uz Kvadrifronu ("Himna"). Parasti man rodas dabiskas aizdomas pret saslavētām vietām, taču jāatzīst, ka redzētais mani patīkami pārsteidza.

Izrādās, ka "tradicionālās" vērtības var kritizēt tikai no (neo)marksistu pozīcijām. Runā arhibīskaps: «Ja dzirdat kādu braši saukājam citus par tumsoņām, tad ir diezgan droši, ka tur runā postmodernais neomarksists. Marksisms nav miris, tikai uzspodrināts ar postmodernu politūru. Latvijā to visredzamāk pārstāv Progresīvie. Redzot politkorektuma galējības, mēs ceram, ka tas pāries, paļaujamies uz veselo saprātu. Taču vai pēdējo 20–30 gadu pieredze ļauj cerēt, ka varam uz to paļauties?» retoriski vaicā Jānis Vanags."
(https://nra.lv/latvija/274204-arhibiskaps-janis-vanags-sabiedriba-notiek-mulsinosas-parvertibas.htm?fbclid=IwAR2IDXK2P08DwsezAmnOrWBPXwzX2CtUQvVdjzAyHH9Wr4JsG4aO0973GYY)

P.S. Vieglai lasīšanai. Tas ir tikai viens no daudzajiem piemēriem, ka marksisms un reliģija, tradicionālās vērtības u.tml. obligāti neizslēdz viena otru.
(https://tif.ssrc.org/2009/09/17/religion-for-radicals-an-interview-with-terry-eagleton/)

Kādā apzinātības brīdī vajadzētu pameditēt par šo shēmu:

Michael Kosok (1971), The Phenomenology of Fucking.
(Akadēmiskām atsaucēm: http://journal.telospress.com/content/1971/8/64.abstract; Palasīšanai brīvā brīdī: http://www.thenewdialectics.org/fuck.htm)

Un atkal Marksa kapam nav noveicies. (https://www.bbc.com/news/amp/uk-england-london-47265467) Šoreiz vandāļi izrādīja savas padziļinātās zināšanas Marksa teorijās.

Rīgas laikā pēdējos gados ieskatos arvien retāk. Iespējams tāpēc, ka tāpat ir ko lasīt. Tomēr nedaudz sekoju līdzi - ja piepeši ir kāds raksts par tēmām, kas reti ir lasāmas citās vietās, tad pamēģinu apskatīties. Protams, parasti tie būtu raksti, kas ir saistīti ar mūsu reģionu.
Lūk, tieši tāpēc es ļoooooti vīlos pēdējā RL rakstā par pikniku pie Raudives. Man likās ļoti vājš izpildījums gan saturiski, gan arī literāri. Nobrīnījos, ka redakcija ko tādu ir izlaidusi cauri.

Iespējams, tā ir autora neveiksme un citi darbi viņam ir/būs labāki. Taču tādā gadījumā izbraukumos vajadzētu labāku un interesantāku kompāniju. Tas ir tikai tāds ātrs vērtējums.

Pēdējā laikā ir personas, kas savu pārliecību vērš pret filozofu kapiem. Pagājušā gada nogalē ar krāsu tika apliets Kanta kaps. Tur motivācija bija skaidra - protests pret Kēnigsbergas lidostas pārdēvēšanu Kanta vārdā. Tad dažiem radās izdevība izteikt pārliecinošus viedokļus par krievu barbarismu.

Tagad līdzīgs gadījums ir noticis civilizētajos rietumos. Kāds ar āmuru ir dauzījis Marksa kapu. (https://www.theguardian.com/books/2019/feb/05/karl-marx-london-grave-vandalised-suspected-hammer-attack-highgate-cemetery). Brīdis gan ir izvēlēts dīvains, jo drīzāk jau to varēja darīt pagājušajā gadā, kad pasaule svinēja viņa apaļo jubileju.

Skumjākais ir tas, ka no Kanta pieminekļa, kā ziņoja paziņas, krāsa tika nomazgāta jau tajā pašā dienā. Marksa kapu tik ātri nesanāks salabot.

Šodien LNB atklāj izstādi par Asju Lāci. Preses relīzēs tiek rakstīts, ka viņa ir "starptautiski atzīta, bet Latvijā līdz šim neatklāta" (apbrīnojams izteikums, jo par viņu latvieši tomēr ir sarakstījuši vairākas grāmatas). Visiem ir tāpat skaidrs, ka interese par Lāci un viņas pedagoģisko teātri būtu daaaaaaaudz mazāka, ja viņa nebūtu bijusi "asistente" Brehtam un Benjamiņa mīļākā. Tas pat īsti netiek slēpts, jo izstāde ir saskaņota par Benjamiņa grāmatas publicēšanu (kas ir veltīta Lācei, bet veltīta, jo...). Te, manuprāt, feministiskai kritikai ir pateicīgs spēles lauks.

Bet par Lāci, ko šeit dēvē ar "avangarda inženieri", ne visi ir bijuši sajūsmā.

Iz Rūdolfa Franka atmiņām: It’s true that Brecht would later sniff out a lot of talent and would properly use this talent, but at that time, in 1923, he got it into his head that the role of the young prince (Edward III) had to be played by a non-actress, Asja Lacis, who was an impossibility: overweight, totally without talent and unable to speak proper German. I advised him against this. To no avail. I asked Mrs Lacis herself to give up the role but she was just as stubborn as he was. I barged in on Falckenberg and asked that he as director [of the Theatre] use his power. He remained silent. Adolf Kaufmann, regrettably, was out of town. I tried the most extreme measures and so insulted the lady that anyone else would have thrown the tiny role at our feet. But on her elephant hide all insults were shrugged off as I called her “cow,” “catastrophe,” and “the ruin of the Chamber Theatre.” Finally I said to Brecht, “Dear Brecht, this ugly woman is going to cost you more that the loveliest woman would cost.

/Fuegi John, (1994) Bertold Brecht: Chaos, According to Plan. - Cambridge, p.22-23./

Vakardien palasīju rakstiņu par indiešu zinātnisko konferenci (bbc). Tur, cita starpā, ar seno tekstu palīdzību tiek apgāztas Einšteina teorijas. Tas, protams, ir jautri un kalpo par labu ilustrāciju pseidozinātnei.
Tomēr lielākā problēma pat nav hinduistu apgalvojumi par fizikas teorijām. Manuprāt, problemātiski ir tad, ja šīs teorijas parādās akadēmiskā vidē. Kaut kādā mērā tas ir līdzīgi ar mūsu pašu tēvzemi. Iepriekšējā nedēļā sēdēju ar popkornu un baudīju Rubeņa un apzinātības skandālu. Tomēr ņemšanās ar apzinātību nedaudz pazaudēja fokusu. Nav jau problēma, ka mūsu vanabī Koelju-Rubenis vēlas nopelnīt naudiņu. Nedz arī tas, ka zinātnes popularizētājs Kaščejevs aizstāvot apzinātības prakses sāk piepeši līdzināties Buiķim.

Pseidozinātne kļūst bīstamāka tad, kad valsts un zinātnes institūcijas sāk piešķirt leģimitāti šādām teorijām. Diemžēl ar apzinātību tā tas ir noticis pēdējos gados. LU zīmols ir lekcijām par apzinātību (šo 3dien atkal sāksies), RSU un, šķiet, arī LU tiek tas pasniegts. LNB notiek R. Rora lekcija (starp citu, vājprātīgas muļķības. Tikai ilustrācijai Ričarda Rora publiskā lekcija LNB - no 15:38 tiek apgalvots, ka materiālisms ir tikai kādus simts gadus vecs.), LNB ir nez kāpēc kaut kāda meditāciju izstaba, kur Auziņš māca šīs prakses + vēl tur notiek dažādi ņūeidža pasākumi. Līdz ar to ierēdņu apmācīšana diemžēl ir tikai sekas daudz ilgstošākam procesam.

Skatos, ka šodien laikam jau ciet vērs D27 - apdzīvotu it kā radošo māju uz Dzirnavu ielas. Man pret šo iestādījumu ir nenoteiktas jūtas. Nevaru saprast, vai tā bija veiksmīga neveiksme vai neveiksmīga veiksme? Es drīzāk tiecos uz otro variantu. Proti, ir labi, ja Rīgā parādās neformālas vietas. Vēl labāk, ja norisinās arī trešīgi pasākumi. Tas tikai krāšņo ikdienu. Tāpēc Free Riga iniciatīva kopumā likās jauka - lai tak tukšajās mājās ievācas radoši cilvēki un mēģina uzturēt vidi.

Taču no malas skatoties uz D27 man likās, ka kāds ir tikko izlasījis bukletu par to, kādai ir jābūt komūnai. Garlaicīgas akcijas, nemākulīgi mēģinājumi audzēt augus, rezidences, kaut kādas diskotēkas un koncerti, tad pamēģināja būt a la kaņepes centrs ar kafejnīcu utt. (Šeit īpaši gribētu izcelt cringy uzrakstu virs skatuves - make love not war. Šī uzraksta banalitāte vislabāk ilustrē tur virmojošo noskaņu). Man nebija sajūta, ka kādam no turienes vadoņiem būtu interesantas un oriģinālas idejas. Notiekošis atgādināja pašdarbību ne tajā labākajā nozīmē. Tas arī ir iemesls, kāpēc to sauktu par neveiksmīgu veiksmi. Reizē, protams, nebija slikti vasarā šad un tad aiziet pasēdēt pagalmā, ja negribējās doties uz centra kafejnīcām. Lūk, tieši šis aspekts laikam jau pietrūks vasarā. Bet citādāk? - meh, jo vieta varēja būt un varēja nebūt. Cerams, ka līdzīgs projekts parādīsies citā vietā, bet ar citiem cilvēkiem, kuriem tomēr būs kas interesants sakāms un parādāms.

Zanders tautai izskaidro, kas mūsdienās nav kreisie: "Kreisie mūsdienās nav krekliņi ar "biedru Če", ASV lamāšana vai snobiski un dogmātiski strīdi par Lukaču, Agambēnu vai agrīno Marksu. Kreisie manā izpratnē vairāk orientējas uz nevalstiskajām organizācijām kā fenomenu – vai tās darbotos ekoloģijas, sociālās uzņēmējdarbības vai radošo industriju jomā, neuzsverot partijas kā formas nozīmīgumu."
http://www.satori.lv/article/kreiso-restarts

Pats biju iztēlojies, ka t.s., "Filosofu namiņš" Ķīpsalā varētu būt saistīts ar vēsturisku kontekstu. Piemēram, uz turieni devies Herders vai Hāmanis, varbūt tur žāvējies Didro pēc peldes Daugavā. Izrādās, ka tas ir tā nosaukts, jo tur ir bijusi diskusija ar Pjatigorska piedalīšanos. (http://www.zgb.lv/lv/arhitektura/6/10/Filosofu-namins/#)

Tagad man radās jautājums, kas ir līdzīgs vistas un olas problēmai: vai īpašnieki nolēma nosaukt ēku par "filosofu namiņu" pēc diskusijas vai arī - uz pasākumu atsauca dabonamos filozofus, lai būtu pamats to tā nosaukt? Pēdējais gadījums gan man izklausītos pēc provinciālas buržuāzijas izpratnes par smalkumu un intelektuālismu.

VS Naipaul (1932-2018).

Patiesi viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Cik nojaušams, daudziem likās atgrūdoša viņa personība un nīgrums. Taču tieši tas man viņā likās saistošs.

Šogad nolēmu veikt informētu izvēli saeimas vēlēšanās. Jāatzīst, ka iepriekšējās reizēs lielākoties paļāvos un intuīciju un inerci. Atvēru https://sv2018.cvk.lv/pub/ un lasīju īsās partiju programmas. Šoreiz pamēģināju būt egoistisks un izvēlējos jomu, kas mani vistiešāk varētu ietekmēt nākotnē - kultūra un māksla plašā nozīmē.
No 16. partijām 7. neko par to neizsakās. Ja uz krieviem orientētās partijas mani nepārsteidz, tad tas bija ar, piem., Jaunā Vienotība un KPV (jo Kaimiņš tak bijušais kultūras darbonis). VKKF tiek pieminēts tikai 2x: Attīstībai/Par un ZZS (kas bija pārsteigums). Laikmetīgā māksla - tikai 1x! (Attīstībai/Par). Pieļauju, ka Attīstībai/Par lielu lomu spēlēja A. Bikšes un I. Drulles piesaistīšana.
Tālāk seko partiju saraksts ar visiem izteikumiem par mākslu un kultūru īsajās programmās.
( Saraksts )

Vizuālā māksla nav mana lielākā dzīves aizraušanās. Taču šad un tad sanāk apmeklēt izstādes. Lielākoties man patīk alternatīvas un mazas izstāžu zāles, jo tās pārsvarā ir radītas eksperimentiem un izaicinājumiem.

Aizgāju uz room9 L. Pujātes un I. Saulītes kopizstādi. Nespēju saprast, kāpēc izstāde vispār ir bijusi vajadzīga. Arī kopējais cilvēku, kas profesionāli nodarbojas ar mākslām, noskaņojums bija izsakāms vienā vārdā - meh.

Iegriezos citā mazā izstāžu zālē - 427, kur ir vairāku mākslinieku kopizstāde Oчевидное невероятное (Vitaly Bezpalov, Jakub Choma, Gints Gabrāns, Albin Looström). Priekšstatu par mākslas robežām tā, protams, neizaicināja. Taču biju pārsteigts, cik, manuprāt, gaumīgi tā ir iekārtota. Pat šķita labā nozīmē komerciāla izstāde.

Diemžēl galerijā Low sanāk iegriezties reti, jo viņu darbalaiki un mans dzīves ritējums gandrīz nekad nesaskan.