Izdomāju, ka laikam rakstīšu te savas domas, lai mēģinātu tās dabūt ārā. Man noteikti ir kk līmeņa OCD, jo tās vislaik galvā iet uz riņķi un parasti vienas tās pašas. Citiem nevar teikt. Jo tās ir stulbas un garlaicīgas. Parasti par tēmu "viss ir slikti" (un to neviens negrib dzirdēt). Tāpat man ir nepareizs viedoklis par visu, jo mazākuma viedoklis vienmēr ir nepareizs. Un daudzi uzskata par savu pienākumu pārliecināt par savu pareizo. Un tā bijis pietiekami. Tāpat vairs nav pacietības klausīties viņu uzskatus. Nesen mutere teica, ka viņa ir pret Stambulas konvenciju, jo ir homofobe. Pēc tam, kad principā piekrita tam viduslaiku līmeņa deputatķika viedoklim, ka vardarbīgas ir normālas vīrieša un sievietes attiecības. Cik labi, ka ir tādi politiķi un vecāki, kas pasaka, kas ir normāli (ja nu mani māktu šaubas).

Kopumā nejūtos labi. Katru dienu skatos, kādi jauni kara noziegumi pastrādāti. Izglītojos par to, kas notiek pasaulē un arī vēsturisko kontekstu. Dažreiz liekas, ka varbūt vajadzētu beigt. Jo grūti. Bet iebāzt galvu smiltīs un nezināt, kā būs tālāk... Diez vai to vairs varu. Īstenībā to tik vien gribas darīt, kā lasīt un klausīties grāmatas. Aizbēgt kādā maģiskā pasaulē, kur labie beigās vienmēr uzvar. Un ir tiiik ļoti interesanti! Tumsa protams nepalīdz. Vismaz ir klusāks, jo vislaik netiek rūcināts tas jobanais zāles pļāvējs (nez kādreiz beigsies cilvēku apsēstība ar golfa laukumu estētiku?).

Darbā regulāri ir nāvīgi garlaicīgi un krīt uz nerviem cilvēki. Protams, klientu apkalpošana nav tas, ko gribas vai patīk, vai padodas. Un telefona zvani man pilnīgi noteikti ir kā trauma no iepriekšējā darba. Riebjas, pilnīgi vai panika, kad dzirdu zvanu (ko jums vajag? lieciet mani mierā!). Bet vismaz vairs nav jādzīvo Rīgā un tas ir jauki. Dažreiz jau aizbraucu, jo gribas uz teijāteri. Vai kk aizlidot (piemēram uz teijāteri ;)).

Bet neko, jādzīvo ir. Kas cits atliek?