Principā man liekas, ka to, ko esi iedomājies, tu varētu arī izdarīt...Man liekas, ka Freidam "Sapņu interpretācijā" bija rakstīts, ka, ja cilvēks kaut ko nosapņo (viņš sapņus uzskatīja par vēlmju piepildījumiem), tad viņš to arī var izdarīt. Piemēram, ja cilvēks nosapņo, ka var nogalināt otru, tad viņš ir gandrīz tikpat vainīgs, kā tas, kurš nogalina, bet, protams, ja cilvēkam ir attīstīts superego, tad viņš sevi ierobežots un vēlamo darbību neīstenos.
"Principā man liekas, ka to, ko esi iedomājies, tu varētu arī izdarīt.."
Aplami. Es varu iedomāties, kā es eju caur sienām.
Bet jautājums ir par to, kur tiešām var izdarīt to, ko iedomājās un var iedomāties to, ko var izdarīt. Kas ir tas atšķirīgais, kapēc vienā gadījumā izmaiņas notiek un otrā tas ir tikai tavā galvā.
Es domāju par reālām lietām šajā gadījumā, bet atšķirīgais ir pieredzēs. Materiālā pieredze atšķirās no mentālās pieredzes, tās ir divas dažādas lietas.
Materializējot (realizējot) savas domas tu nereti sāc par tām domāt savādāk. Piemēram, tu esi redzējis, kā cilvēki brauc ar mašīnu un vari iedomāties sevi braucam ar mašīnu, bet tad, kad tu reāli esi kādreiz pamēģinājis braukt ar mašīnu, tu sāc par šo pašu darbību domāt savādāk, jo tev klāt tikai novērošanas-domāšanas pieredzei nāk klāt vēl reālā pieredze.
jā. tas ir tas feedback, par ko rakstīja melodie. bet kas mainās tad, kad tu izlem kautko darīt nevis tikai domāt, ka Tu tā dari?
Feedback un materiālā pieredze nav gluži viens un tas pats... Tad, kad tu izlem, tad tu esi izlēmis :) Nu, tu sevi sagatavo jaunai darbībai, esi pieņēmis lēmumu (kas ietver atbildību, iespējamās sekas, utt.) bet, īstenībā es īsti nezinu, neesmu par šito domājusi.
From: | melodie |
Date: | December 15th, 2005 - 02:44 pm |
---|
| | | (Link) |
|
papildus komponents ārējai darbībai - feedback (ne tik paredzams)
Ja kautkas notiek, tad vienmēr ir smalkas neparedzamas novirzes? Jā.
Izskatās (autobusā domāju), ka svarīgs ir tas starta moments. Kad darbība sāk sākties pa īstam, nevis domās. Tad iet vienlaikus. Bet ja tā ir iedomāta, tad tas sākums ir savādāks.
Neieteiksi, ko palasīties?
From: | melodie |
Date: | December 15th, 2005 - 04:47 pm |
---|
| | | (Link) |
|
opā. diemžēl es laikam nevaru nodefinēt topiku, kuru tu meklē:)
bet kkas šķiet sasaucas ar action science (Chris Argyris) un Peter Senge, kuram ir organizational learning (bet ne tikai organizational) teorija. Gramata "The Fifth Discipline"
Palasīšu šīs. Man liekas, ka var kautkādā mērā atdalīt darbību no domas par to, tad domu pārveidot un vēlāk integrēt ar darbību. Iesākumā, tā varētu paātrināti mācīties mūziku, bet liekas, ka tā varētu mācīties dajebko.
Tikai gribu zināt, kur ir tā problēma, kapēc zināšanas tik reti pāraug darbībā un kā to risināt.
From: | (Anonymous) |
Date: | December 17th, 2005 - 02:16 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Varbūt tāpēc, ka zinām vairāk nekā gribam?
Stoiķi.
Seneka "Vēstules par ētiku".
Platons->ideja->matērija->idejas materializēšanās (ja nemaldos "Valsts").
Tā aptuveni...
Mausõn, tas ir pārāk aptuveni. Abas tās grāmatas esmu lasījis. Meklēju kādu atbildi tuvāk miesai. Nu kauč no kongnitīvās psiholoģijas.