Šodien ar bērniem apspriedīšu impulsus, ko apziņā veido komunikācija. To, ka impulsu tipiski ir par maz, lai spriestu skaidri un daudzpusīgi. Bet pietiek, lai izdarītu pārsteidzīgus secinājumus un iekļautos līdzīgi spriedošā subkultūrā. Jo to pieprasa iekšējais socializēšanās impulss, kas nomierina prātu, rada iedomātu drošības sajūtu. Līdz sadursmei ar šķietami naidīgu, konkurējošu subkultūru. To, kā palikt ārpus un reizē vispus, pilnīgā mierā.
man birojā ir ziemassvētku sajūta pašai ar sevi
"Dzīvoklis ir ar daļējām ērtībām un lielisku atmosfēru, kas padara to par ideālu dzīvesvietu."
tā sajūta, kad puisēns atnāk no bērnudārza un mirdzošām actiņām stāsta, ka vienam citam puisītim no blakus grupiņas ir ĪSTA RAĶETE un no tā kaut kā atvasina domu, ka tas puisītis ir gudrākais un varonīgākais un pareizākais puisītis visā pasaulē un viņiem tagad vajag darīt visu, ko tas puisītis iedomājas, jo viņam ir ĪSTA RAĶETE
it kā jau vajadzētu par to parunāt
bet realitātē "awwww adorabl" un "cerēsim, ka puisītis neliek citiem bērniņiem bāzt krāniņu rozetē"
(gribēju pateikt "dabiskā atlase", bet nu "dabiskā atlase" drīzāk būs par tēmu "ja grūtniecība sagādā draudus tavai dzīvībai un veselībai, tad neko, mirsti nost", jo puisītim ar ĪSTO RAĶETI patīk puisīši, kas tic dabiskajai atlasei)
There's no point in saying good morning because it certainly is not one.
Navigate: (Previous 20 Friends)