tas viss ir pārejoši (es neizklausos stulbs un kaitinošs ar tādu tekstu?)! nedēļa, divas un nesmēķejusi jutīsies tāpat kā smēķējusi. esmu savā laikā atmetis smēķēšanu 2 reizes. visgrūtākā bija pirmā reize, jo tad atmešanas laikā likās, ka dzīve bez cigaretes nekad vairs nebūs pilnvērtīga, bet pagāja laiks un viss saregulējās kā vajag. tikai jāpārcieš tas psiholoģiskās abstinences posms. bet pīpēt pēdējoreiz sāku tāpēc, ka strādājot žagara virtuvē, biju pieēdies pārpalikušās biezzupas un palicis tik resns, ka bija bail spogulī skatīties. tad nu nospriedu, ka nikotīns man vajadzīgs pareizai vielmaiņai un sāku atkal ļuļķēt un mēneša laikā dzīvsvars atkal atgriezās normā. un vispār - man pīpēt vienkārši patīk un tāpēc pīpēju. tagad pēc visām atmešanām un atsākšanām uzskatu, ka smēķēšana ir brīvās gribas izpausme un nevis atkarība, jo atmest, ja grib, IR IESPĒJAMS.

yo!

Es ZINU, ka ir iespējams. Arī es ne pirmo reizi bez pipes uz jumta. Vienreiz atmetu uz 3 gadiem, vienreiz uz 2. Nu, bērnus gaidot, tas pats par sevi - abas reizes gan tūliņ pēc tam atsāku.
Tomēr es nepiekrītu, ka pīpēšana ir brīvās gribas izpausme. Tas ir pašapmāns - sak, gribu un pīpēju. Negribu - nepipēju. Tur jau tā lieta, ka gribēšana saglabājas, ilgāk vai mazāk ilgi (man viena 90gadīga tante, kas bija pīpējusi līdz kādiem 50 un tā ne par knapu,un tad atmetusi, teica, ka gribēšana viņai nav pārgājusi vēl arvien. man abas reizes gan aizmirsās pa īstam, likās - nepīpēsu nekad vairs. Bet tad vienreiz - cigārs joka pēc, otrreiz - kaut kāda raudāšana un laipnas rokas piedāvāta cigarete - un aizgāja atkal. Es jau neesmu parasta, es esmu teju vai ķēdes pīpētāja.
Un teikt, ka pīpēt man patīk, varu tikai tad, ja neesmu pārpīpējusies, ja no pīpēšanas nav reāli palicis slikti - smaga galva, nelaba dūša, klepus baismīgs - nu, par to nemaz nerunāsim.
NY es pīpēju maz - apsākļu spiesta. Tas ir, apmēram paciņu dienā. Un tad man tas patiešām patika.

wow!

nu tad jau cita runa. es domāju, ka tu pirmo reizi met nost :) man arī abas reizes, kad atmetu, aizmirsās pavisam. visi apkārt pīpēja vienā pīpēšanā, sēdēju dūmu mākonī, bet pašam roka nestiepās, bija kaut vienalga. bet tajā otrajā reizē, kad atsāku, pat piespiedu sevi pīpēt - gandrīz aiz rokas aizvilku uz kiosku nopirkt to paciņu, bet pie pirmās cigaretes pat palika slikti. tad uzstājīgi teicu sev: pīpē, mīļais, pīpē, citādi paliksi resns līdz mūža galam :))) pēc pirmās paciņas aizgāja... bet pirmoreiz, kad metu nost bija drūmi - eju nakts vidū gar nakts veikalu, tam durvis vaļā, bet man sajūta, ka, ja neieiešu, nenopirkšu, neuzsmēķēšu, tad kādu kādu māju pa ceļam noārdīšu. stāvēju kādas minūtes pie tāveikala cīnīdamies ar sevi, tad atcerējos, ka man mājās dimedrols, ātri devos turp, ierāvu ripu, aizmigu, bet no rīta jau vairs negribējās. sekunžu jautājums. te gribās, te atlaiž, te atkal gribās :)

jā, kā kuru reizi. ir bijušas atmešanas, kad tieši kā tu saki - i prātā nenāk. Bet pēdējo reizi, kad man likās, ka ir plaušu vēzis, noturējos tikai kādu mēnesi - nu tik zvērīgi gribējās. tad atkal visādas blakus parādības - citreiz ēst pastiprināti gribas, bet citreiz - alkoholu, it kā lai aizpildītu to tukšumu. lūk, šoreiz visu laiku kaut ko iedzert gribas. pie tam, kas zīmīgi, alkohols nepastiprina tieksmi pēc pīpēsanas, kā pagājuša reizē, bet atņem, kā aizpagājušā:)
vārdu sakot, "raz na raz ņeprihoģica".
labs ir, iešu uz kino.

turies, vārdsakot!