Man ir paradums - sarunāties ar televizoru. Kāpēc ne? Viņš taču ar mani runā. Pie tam, nevis vienārši runā, bet vēsta. Sludina. Sprediķo. No mums diviem es esmu biklāks un vieglāk ietekmējams, man ir klusas cerības, sapņi un kompleksi, divas ausis un viena mute, kamēr tai kastei ir skaļrunis, nevienas pašas auss un nekādas dvēselītes. Divu, ē, objektu komunikācijā, no kuriem viens ir nenogurdināms, nekad neklausās un tikai maļ savu maļamo, uzvarētājs agri vai vēlu ir šis balamute, kura labā strādā tūkstošiem cilvēku visā pasaulē. Nevis es, viens pret visiem.
Savas bezspēcības apziņā man jāķeras pie vārguļu līdzekļa - lamāšanās. Kā savādāk varu atvairīt nešķīsteni, kurš zāģē manus jūtīgākos nervus?
"...baudi brīža rūgteni saldo garšu..." viņš pavedinoši kunkst, "...iegrimsti burvīgu smaržu kupenā, gatavotā no pašām labākajām kafijas pupiņām, bebra kungs..."
"Jā!", mana sirsniņa brēc, "es gribu! Gribu valstīties smaržu kupenā, gribu mieru, laimi un kaifu, un nēsāties ar superauto pa māju jumtiem, un dezodorantu, lai sievietes man skrien virsū tūkstošiem, jā, dodiet, daudz, tūlīt, āāā!!!!"
"Ekhem", ierunājas veselā saprāta pikselis manas apziņas 21 collas monitorā. "Vai tu patiešām domā, ka laiks apstāsies, ja tu apēdīsi tējkaroti jogurta?" "Jā!", nobrēcas visa pārējā pasaule. "Bet tu esi ēdis jogurtu litriem, nekas tāds nekad nav noticis, tikai vēderu spiež", pikselis stīvējas pretī. "Tā ir smaguma sajūta vēderā!" sludina TV kaste un visi pārējie māj līdzi - jā meitiņ, tas sūds, ka paēdi, nāc pie ģimenes, rij vēl! Tu taču nerunāsi pretī savai Mātei, Ģimenei un Pildītajai Cūkai (tie ir nesaraujami jēdzieni!) kaut kādas smaguma sajūtas vēderā dēļ? Nāc, paēd! Un paēd vēl! Tagad tabletīti...un ēd atkal! Tik labi...
"Ejiet DIRST!!!", veselā saprāta pikselis jūt, ka zaudē saprašanu un sāk gānīties. Viņš ir rupjš, taču sīks pirdelis, kuru var apklusināt ar vienkāršu ceptu kartupeļu pannu.
Nu lūk. Tāpēc es meklēju bezjēdzības un absurdu TV kastē - lai nepakļautos tai vēl vairāk. Jā, esmu vārgulis un vienīgais, kā es māku neielaist sevī kārtējo TV pasaku devu, ir pieķert TV neuzmanībā un to tūdaļ aizrādīt. "Hahā, kā tad, pilni kolas automāti ar plānprātīgiem rūķiem, kuri ķer orgasmu, stumdami laukā kolas pudeli!", es smejos un man izdodas izdzert par desmit litriem mazāk tās dziras.
It kā muļķīgi sarunāties ar nedzīvu priekšmetu, bet, ja tas runā ar tevi, kāda tad ir saprātīga rīcība?
Taču ne izslēgt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}