sirdnA

Es sagatavotu Eiženam labu meal, paturētu diennakti, ierādot nekomfortablu guļamvietu uz grīdas ar segām. viss, nahui, nākamajā dienā prom

OK, Drīkst uz dušu, bet nekādas palikšanas šeit. ēst arī drīkst, bet ne palikt.

Jūs vispār saprotat, kā esmu nojucis uz skaņu. Es pērku par pēdējo naudu stereo, lai nav ko ēst, tikai lai ir skaņa.

Sennheiser ir mazas klases Mercedes Benz. Man salūza Ferrari – Bang & Olufsen.
Par Bugatti es nerunāju. Man nekad nav bijis. Naudas izteiksmē vēlamas austiņas ir 3-4K eiro.

Man ļoti patīk austiņas, skaņa, un iespaidīgi auto

Lieki teksti. Es dzīvoju mazākajā istabā no abām. Mammas istaba ir lielāka. Es tur reizēm ieeju, aplaistīt kaktusu. Kaktuss mammas laikā ziedēja rozā puķēs. Mamma ziedēja rozā puķēs. Tagad viņa ir pie Dieva. Es pats esmu mēsls.
Man nevajag neko. Mūziku, mid austiņās Sennheiser HD 599. Man vajag tik maz, es neesmu cienīgs

Man ir 50 kvm dzīvoklis, no kā apdzīvoju 1 kvm pie datora, visu saprāta laiku. Eiženu es nekad neielaidīšu vairāk, kā uz tēju, kā jau viņš mani reiz svētīja, šeit būdams.
Man kvm ir tiešām par daudz. Sennheiser austiņas.
Man glabājas virtuves skapī Eižena cigarete ar viņa DNS. Sanāk, mēs varam nokopēt Eiženu. Trivia: viņš pālī to šeit izmeta no kabatas

pls, ciba, rakstiet! es nezinu, kurš apmaksāja – Govs vai Suns, bet darbojas. respekts.
respekts koderim, pirmkārt

Ar sievietēm ir tāpat. Vienmēr var labāk. Gunta konkrēti lamājās. Beidz dirsties ar pusstundas priekšspēli, nāc jau manī, drāz.

Uztaisīt darbu klientam ir viens. Fiksēts uzdevums.
Kad es taisu savu darbu showcase, tā ir kategorijas daļa uz visu nakti. To nekad nevar pabeigt, jo šķiet, var vēl labāk

Ja es saku, ka strādāju, es strādāju ne par naudu. Es kā krupis, savelku kopā, ko esmu darījis, un lieku kopā, lai startētu Latvijā un ārzemēs.
Man ir pizģec tik labi darbi. Tikai, iespaidīgi tos parādīt. Es vairs neticu MI laikmetā, ka mani pirks. Kā Laura teica "esmu lielas industriālas telpas, kādreiz spozmē, tagad pamestas"

Man ir lielība. 4 gadi Akadēmijā. man nav pat izglītības, bet es saņēmu visu no LMA. Mani 2. kursā pamanīja profesors, un momentā iesvieda izdevniecībā, kā grāmatu mākslinieku. Sākumā mani izsmēja pēc pirmās grāmatas, un tālāk jau hardcore – puisim ir reāli iekšā. Pamanīja vēlāk arī citi LV augstākie grāmatu guru "tā, kā tu strādā ir pizģec retums".
Visu nodzēru, btw. Neviens vairs mani negrib, jo dzert mēnesi, kad man lūdzās, lai pabeidzu darbu. Nu nah

Man patīk lifta kabeļi. Es bērns, poliklīnikā vēroju, kā slīd betona atsvari, kabeļi pārritinās. Tā bija māksla. Man tas palicis multenēs, jau pieaugušam, kura neviena nav pabeigta.
Bet vecie lifti – izcila māksla

Ak, Eižen, neatver šo tēmu.
Es ļoti īsināšu tekstu. Līdz 2 teikumiem, no 100.
2016, pēc Feitas atteikšanās no manis, es ikdienā meklēju nāvi. Mājās nebija iespējams uzturēties. Šķēres, pat metāla pildspalva izskatījās kā Lynch – es redzēju detalizēti, kā es triecu priekšmetus sev kaklā, ar visu animāciju. Taisīju remontu istabā, un vadi kas karājās no griestiem, izskatījās kā kāršanās cilpas. Es redzēju tikai galu. Un tad es pieteicos pie psihiatra. Mani tā sabaroja ar zālēm, man paliekot funkcionējošam, ka suicidālais aizmirsās, un dzīve, dzesēta, kļuva pilnīgi dzīvojama, neaizmirstot, kur es biju.

Pretīgākais: es braucu pirmo reizi dzīvē pie psihiatra, un austiņās skanēja Radiohead "We're not scaremongering". Es norāvu austiņas.
Radiohead since then, ir pretīgākā grupa pasaulē. Viņi pārdod depresiju, pilnīgi izmisušiem cilvēkiem

patiesībā, ja man būtu tikai 1M, es nesapņotu par hipsteru pārdaugavu. es nopirktu pieticīgu mājiņu Mārupē. mašīnas Laurai un man, included, parastas, normālas, ar ko vienkārši nokļūt. es garantētu Laurai un bērnam mierīgu dzīvi, kurā viņi drīkst būt paši (kas jau tagad viņiem netrūkst – viņi ir paši)

kā alko paterns strādā. pēc psihiatra es sēdēju transporta pieturā, nokāris leņķī galvu uz telefonu "kad nāks buss?" bļeģ, 20 minūtes. un vai tu atceries, cik kolosāls ir maršruts Āgenskalnā pēc šņabja? vēlamākā vieta Rīgā kur dzīvot un pastaigāties. nope, es negaidīšu 20 minūtes, lai pelēkā pelē nokļūtu mājās. es to uztaisīšu par atgriešanos spilgtu ar vodku". man stāv no dzīves, kurā ir gan skaidrība, un kontrastam viss pieejamais

es noturējos tikai 8 dienas. bija liela pārliecība, katru dienu pateicos Dievam, ka esmu skaidrs.
bet mums ir tradīcija, jau gadu gadiem: kad eju pie psihiatra, es pēc tam piedzeros, neatņemami.
neko, rīt sākam jaunu skaidrības piegājienu, version xx.xx

otmazka: psihiatre teica "bet pag, jūs 22. oktobrī bijāt pierakstīts pie narkologa". es – "biju plostā, neaizgāju. bet tagad es sāku skaidrību uz savām kājām". nenoticēja "visi tā domā".
tas bija konkrēts psihiatres pamudinājums, ka man pašam neizdosies. nu tad 200 ml no kakliņa, iesākumam

Esmu pateicīgs, nudien

Japāņu komponista Rjūiči Sakamoto (Ryuichi Sakamoto, 1952.g.-2023.g.) klaviermūzika aptver plašu spektru — no minimālisma un neoklasicisma līdz impresionistiskām harmnijām un nostaļģiskām cine-tēmām. 

Margarita Epatko:

Nesen uzgāju veselu žanru ar mākslīgā intelekta radītiem ķīniešu seriāliem. Tā ir pilnvērtīga industrija: jums tiek parādīts seriāla fragments, un pēc tam piedāvāts doties uz vietni, lai noskatītos pārējo – par maksu. Tomēr liela daļa šo seriālu ir pieejami bez maksas, un tajos netiek pārdoti vai reklamēti nekādi produkti – vai vismaz, ja tajos ir kāda slēptā reklāma, tā ir ļoti prasmīgi nomaskēta. Turklāt tie ir visai darbietilpīgi veidojumi, kas sastāv no 40–70 īsām, dažas minūtes garām sērijām. Tajos risinās asaraini sižeti par krāpšanu, nodevību un neuzticību.

Taču tie nav tipiskie stāsti par nabadzīgu, nelaimīgu meiteni no laukiem, kura apprecas ar bagātu ragulopu. (Starp citu, Ķīnā tāda veida sižeti ir oficiāli aizliegti.) Tas nav arī sentimentāls stāsts par daudzcietušu, svēta rakstura sievu, kura pacieš neuzticīgu vīru, izlutinātus bērnus un radiniekus, kas dzīvo uz viņas rēķina, vienlaikus lolojot neskaidru cerību, ka karma, dievišķa iejaukšanās vai kāda grandioza katastrofa beidzot visu nokārtos. Nekas tāds šeit nenotiek. ( ... tālāk ... )

šogad atkal paspēju uz to MentorShow, patika arī tas vakardienas seminārs, šodien Marissa Peer, tagad tik atcerēties citas dienas arī (un nenokavēt piektdien) un gribas izaugt lielai un iziet to 90 dienu kursu. bet nu to, kad izaugšu liela. atcerējos arī, ka andelemandele nopirku Gabora Matē grāmatu pa lēto. nīkst kastē zem gultas