Pegijas · Lī · interjers

"Mēs vai nu izdzīvosim, vai neizdzīvosim. Abos gadījumos Darvinam būs bijusi taisnība." (c) Gļebs Pavlovskis.
"Sobčaka, dzīvelīgā maita, ir ideāls sūdu barometrs. Ja viņa piš prom un klusē, tad arī jums jāpiš prom un jābeidz dirst." (c) Čičvarkins

pagaidām labākais, ko cilvēce ir izdomājusi, nav nedz valdnieku apmaksātā augstā māksla, nedz pazemoto izdzīvošanas stratēģijas, nedz zinātne, un pilnīgi noteikti ne reliģija, bet varas dalīšana. Pirmais solis šitās pagaidām ļoti jaunās un postošās sugas ceļā uz sapratni par to, kā pasaule darbojas.

vakara pastaigas laikā atvēru grainderi un tūlīt pat nopisos uz līdzenas vietas.

ir kaut kas, ko visi citi geji prot, bet es nē.

bija tā, ka šodien visu dienu piņņāju šitā dēļ:
https://www.bbc.co.uk/iplayer/episode/m00134jz/four-lives-series-1-episode-1

Romā tā arī vēl nekad neesmu bijis. Pat Milānā ne, jo visas četras reizes uz Venēcijas biennālēm lidoju gandrīz pa taisno. Un tikai vienreiz biju gana možs, lai vismaz līdz Vičencai aizbrauktu.
No pārējās Itālijas vēl tikai Liviņjo slēpošanas kūrortu zinu. Un Bormio sanatoriju, kas vienlaikus izskatās gan kā Manna Burvju kalns, gan kā Andersona Budapeštas hotelis. Kaut kad savas cibas pašā sākumā tiku par to jau rakstījis pa taisno no turienes.
Taču nerakstīju par zēnu no Liviņjo viesumājas blakusdurvīm.
Kamēr viss birojs slēpoja, es vai nu slaistījos pa istabu lasīdams, vai dirnēju kādā no tukšā ciema taxfree bāriem ar grāmatiņu padusē. Un kaut kur netālu, tāpat kā es ne uz kalna slēpošanas kūrortā, vienmēr uzradās tas zēns. Vienreiz pat pienāca palūgt cigareti. Kad nejauši biju bezmiega naktī izlavījies uzpīpēt. Itāliski palūdza. Bet es, austrumeiropietis skapī un vienā numurā ar priekšnieka pusaugu meitu, kaut ko nelaipni atcirtu. Un turpmākajās dienās viņu vairs neredzēju.
Pēdējās naktīs, 15 gadi pagājuši kopš tā gadījuma, esmu viņu sapnī redzējis jau divas reizes. Ceru, ka viņam visu šo laiku labi gājis un ka iet joprojām.

blakus visiem seriāliem, podkāstiem un tml ekrāna saturam jau dažus gadus varu stundām pazust arī klejošanā pa google streetview. Klausījos Čimamandu, piemēram, un klejoju pa Lagosu. Lasīju par Grīras mūžamežu atjaunošanas projektu Kvīnslendā un līkločoju pa turieni, vai pa Cidadu Huaresu, kad lasīju Bolaņjo, utt. Iesaku! Stundas paskrien nemanot!

Dmitrijs Muratovs: "karavāna iet tālāk tāpēc, ka suņi rej."

viena lieta ir būt noteicējam sava sīkā rādiusa mērogā – uzpūst elpu leduspuķei, notraust sniegu no pleciem, pārvilkt segu pār galvu ciešāk un tā tālāk.
Pavisam cita – klātienē, ar acīm redzēt, kā plašā apkārtnē strauji palecas temperatūra: kā pēkšņi izklīst visu dienu stāvējusī migla un kā pēkšņi pazūd sarma no visām virsmām, un zaigojošais stingums, kas pirms brīža vēl visu turēja nervozā, mobilizētā stopkadrā, atkal pēkšņi pārvēršas par pašam ar savu entropiju aizņemtā dūksnājā.
#vakarapastaiga

jums arī periodika.lv pēdejā laikā sākusi šitādu rādīt?
Your connection is not private
Attackers might be trying to steal your information from periodika.lv (for example, passwords, messages, or credit cards). Learn more
NET::ERR_CERT_COMMON_NAME_INVALID
.
.
.
Kas jādara, lai to labotu?

vai šībrīža kultūras situācijā vispār ir iespējams kaut ko pateikt bez metateksta iesaistīšanas? (Žēlabas par nespēju lasīt "daiļliteratūru" vai vēl traģiskāku nespēju nolasīt ironiju ir sīkums. Un runa nav arī par neveiklajiem "zinātniskuma" vingrinājumiem publiskajā runā – "esmu dzirdējis, ka ir tāds pētījums" un tādā garā – bet par jebkuru dalību kultūrā.)

Poll #21477 baudas
Open to: All, results viewable to: All

(Iepatikās Hārvarda profesora Pola Blūma tviteraptauja. Varētu arī te.) Ja dzīvē tas neko būtiski nemaina, tu papildus gribētu:

Bieriņi, sen zināms, visi aplipināti ar uzlīmēm „kaimiņš kaimiņu sargā” — katrreiz, kad viens vai ar kādu kopā eju cauri, aizkari vienmēr notrīc.
Bet es šeit biju agrāk un zinu visu īstenību. Lūk, kaimiņš tikko — dirsas strīpiņa tā vien zaigo no nošļukušās bikšpakaļas — pārsvieda savu miskastes maisu blakusdārzā.

Šim tam var skriet pāri, kā ielai šad tad skrien pāri dažādu iemeslu dēļ. Bet no sajūtas, ka tik un tā esam uz vienas ielas, tā pārskriešana neatbrīvo.
#Bargais #Nemodernās

Nesen, kad klausījos interviju ar kādu foršu krievu kinokritiķi*, atcerējos, ka tāda sajūta mani bija sagrābusi jau toreiz.
Toreiz ir deviņdesmito beigas/ divtūkstošo sākums, kad kā beidzot pilngadīgs alkaini uzsūcu visu aktuālo kultūru, un tāpat kā kritiķei (esam vienā vecumā) arī man bija sajūta, ka ko gan vēl par pasauli var pateikt — reku viss jau ir pateikts: gan Bjorkas dejotājā, gan Amerikāņu skaistumā, gan Treinspotingā. Ka par šiem spēcīgāku izteikumu vairs nevar būt.
Kritiķe intervijā teica, ka spēcīgāku vairs nav arī bijis. Es tam nepiekrītu. Bet piekrītu, ka to dienu sajūta par visa beigām, par to, ka viss ir pateikts, ir atgriezususies. Un nelaiž vaļā.
*https://youtu.be/bgmyAMvmhuM

Korī tā ir parasta lieta, ka pēdējā tehniskajā mēģinājumā pirms konkursa koncerta, tad, kad ir zināms, kāda būs skatuve un zāle, notiek šāda tāda dziedātāju pārgrupēšana.
Mazliet neparasti bija, ka šajā reizē to darīja nevis diriģents pats vai vismaz kormeistars, bet viens no jaunajiem baritoniem, tāds stalts, hitlerjūgendisks tips, par kuru man ir bijušas dažas slapjas fantāzijas.
Visas „sievas” jau bija uz dēļiem, „vīri”, kā ierasts, daži vēl kaut kur netālu slaistījās. Bet mums jau parasti dod disciplināras atlaides, jo ko tad bez mums iesāks, vai ne, mūsu taču ir tik maz.
Arī es vēl ar pēdējo cigareti uz to visu skatījos no malas. Man reizēm bija tāds uzdevums — pārlaist kora rindām estēta aci un piebilst, ja pamanītu, kur ir kaut kādi trūkumi kostīmā vai stājā. Un šai bija jābūt īpaši glītai ierindai; arī tāpēc vīri nesteidzās, jo ne visus bija paredzēts laist uz dēļiem. Un pirmajā rindā skaistulis kārtoja bērnu kori, katram likdams rokās puķpodiņu ar svaigu asnu, kas man šķita lēts emocionālais triks.
Tad jaunais baritons deva komandu, un daži citi jaunie kora teļi, kas vēl nebija uz dēļiem, kāpa augšā un sāka nogalināt visas, kas kaut kādā veidā neiederas. Acumirklī sapratu, kas notiek, un muku.
Iekrampējos tualetē, bet bija jau pamanījuši manu slēpni. Brīdi pirms durvju uzlaušanas ar varu pamodos.

man nav plānu un mērķu (nez vai jebkad ir bijuši), bet nākotni es tomēr redzu – kā vietu, kurā būs kaut kāds interesants slēdziens par šodienu.

„Vai pēc pirmās bija kādi atipiski simptomi?” Dežūrējošā ārste jautāja.
„Jā, bija eiforisks pacēlums.”
„Sākāt justies droši? Patīkami dzirdēt.”
„Vai jūs to iekļausiet statistikā?”
(Dzidri sievietes smiekli.)

Cik daudz lielāku mākslas baudījumu sniedz zināšana par to, kas tikmēr aizkulisēs notiek. Jā, uz skatuves priekš tautas gadās „neticu” momenti, bet zinātāja solidaritāte ar tiem, kas uz skatuves apzinās savu brāķi, dara mūs vēl iesaistītākus šajā aktā.
Un, manuprāt, jo vairāk publika to zinās, — to, ka skatuvē piedalās arī aizkulises — jo iejūtīgāki viņi ir.
Vai arī nav. Bet tad tā ir pašu vaina.
#kritiķauzdevums

Uz ielas atpazinu un piemiedzu ar aci anonīmajam puisim, kura smukais pimpis viņnedēļ bija manā mutē.
(Pazina mani arī, bet novērsās. Vai nu tāpēc, ka skapī joprojām, vai tāpēc, ka šorīt skūšanās brāķa dēļ man nācās nodzīt visas savas geju ūsas. Un tāpēc mani vairs neatzina.)