Pegijas · Lī · interjers

vai tviterim un feisbukam ir arhivēšanas funkcija?
(lai gan – kāpēc gan to vajadzētu? Labāk, lai viss no turienes viendien pazūd pavisam.)
Bet ne no cibas.
Visi tie sociopāti, kas te ir savairojušies un kas drīz droši vien būs par iemeslu šī vecišķā medija beigām, nesaprot nedz vēsturi, nedz cilvēciskas attiecības.
(Pēc pēdējā bekapa sanāk, ka 15 gadu laikā esmu šeit saražojis vairāk nekā 10k lappušu jeb <3m zīmju. Skaits turklāt neiekļauj desmitiem tūkstoš palaisto un saņemto komentāru.)
Jā, tās nebūs jaunas tehnoloģijas vai mediji, vai tīkli, kas izbeigs šo retro solidaritāti, kas livejournal platformās pastāvēja.
Cita epistēma to izbeigs.
(Un skaisle ir šīs jaunās troļļu kultūras jātelniece. (Esmu pillā. Viņa, saprotams, ir tukša vieta; ir daudz ļaunāki troļļi. Bet ja jums ir svarīgs tas, ko toreiz pateicāt, taisiet bekapus.)

"kauns ir nabagu (un sieviešu) groži"

валентине терешковой
за полет космический
подарил хрущев никита
хуй автоматический

Ja epikūrieša bauda no prāta dzīves ir gremdēšanās mīļās atmiņās, fantazēšana par iespējamo dzīvi un kaifs no savas aktuālās domas glītuma, tad paldies nē.

padomāt par to, kā popkultūra (arī kvīru adžendas iespaidā) vulgarizē kultūras vēstures naratīvu, kura centīgākie kopēji (nez kāpēc) vienmēr bijuši tieši kvīri.

Kventins Krisps par kādas slavenas pianistes performances stilu pirms koncerta sākuma: Then she bowed, I think, first to the conductor. And she gave him a grave look as though music was a friend the both of them had known and who's now dead."

vēl viena metodes trūkuma blakne – neatceros, jo neseivoju linkus. Tūkstošgades mijā, kad sāku strādāt daudz maz pastāvīgus darbus, kādu brīdi birojā uz maiņām ar kolēģi lietojām vienu datoru, un atceros, ar kādu apbrīnu tur studēju viņas ekseļa failus, kuros tematiskās kategorijās ar atsaucēm bija sakvalificēts viss, ko viņa bija atradusi profesionālajā drukātajā literatūrā un tolaik vēl skopajā internetā.
Es labi atceros vizuālo. Tāpēc daudz ko ātri varu vēlreiz atrast grāmatās, vai pateikt, kur tas, ko vajag, bija pat tad, ja grāmata nav pa rokai. Un vēl es joprojām vis kaut ko ar roku pierakstu piezīmju grāmatiņās (un tad tur piedalās ķermeņa atmiņa), bet tie lielākoties ir iespaidi, nevis tieša atsauce uz avotu.
Taču tagad, kad lielāko daļu satura patērēju tīklā, reti kad varu pateikt, kur un kā nonācu pie viena vai otra fakta. Un diez ko nepalīdz pat, kā pašam šķiet, trenētā gūglēšanas prasme.
Viss tur atrastais (un iepazītais) drīz vien ir "tā kā sapnis, tā kā atbalss", bez fakta leģitimitātes, kuru kaut cik pamatot varētu precīzā vietā uzšķirta grāmata vai bloknots, bet nekādi nevar drīz uz jaunu serveri pārnesta vai pilnībā pārbūvēta mājaslapa. (Ja to kādā neticamā veidā atkal izdodas atrast.)

No (estimated) ~40k šejieniešu aptaujā piekrita piedalīties tikai 743, un pat starp tiem 48% teica, ka ir skapī.

ja kaut kas ir tālu, piemēram, zvaigzne, kas atrodas 4 gaismas gadu attālumā vai galaktika 300m gaismas gadu attālumā, tad mēs tās šobrīd redzam tādas, kādas tās bija četrus un 300m gadu atpakaļ, vai ne. Kā tagad skatīties uz 4 gadus vecu fotogrāfiju vai, hipotētiski, uz 300m gadus vecu.
Bet tiek uzskatīts, ka visums gan četrus un, jo vairāk, 300m gadus atpakaļ bija mazāks, tātad abas vietas bija tuvāk šejienei. Bet pašā sākumā – vispār tepat. (Ka visumam nav centra jeb tas ir tiklab šeit kā jebkur citur, tiek uzskatīts mazliet citu apsvērumu dēļ, bet šis arguments tam piebalso.)
Lūk, pilnīgi mierīgi kaut kur varētu pastāvēt 4 gadus veca fotogrāfija ar mani tieši šajā pašā ģeogrāfiskajā punktā. Apskatot to tagad, cik tālu es varētu būt aizdreifējis no toreizējā manis? Sajūta saka, ka tepat vien esmu (tikai putekļu kļuvis vairāk.) No kā atliek secināt, ka nekādu kosmisku attālumu nemaz nav, bet šeit pat "uz vietas" vienkārši ir sakrājies milzumdaudz vecu šejienes fotogrāfiju (un putekļu).
(Jālien ārā no gultas un kādam japajautā.)

Staged, protams, visi ir redzējuši, vai ne.

ar ko, nez, es koķetētu, ja teiktu, ka gribu būt vienkāršāks?

Negribu būt dirsīgs, bet aizstāvēties nākas. Jo uzbrūk. (Un tā nav kļūdaina situācijas interpretācija.)
Un taisnīgās dusmas arī ir īstas. (Pēc Nusbaumas.)

Vēl viens no šīgada ribocas tekstu iespaidiem -- jūtu, ka daudz vairāk varu ar garāmejoša skatiena maigumu samīļot stiebru, stumbru vai pastaigā izvestu suni un ka visaptverošās mīlestības apliecinājums var nebūt tikai foršs kniebiens vai cieša apskaušanās ar draugu.

Pilnīgi iztēlojos, ka pārmetums daudziem ir vienīgais pieejamais veids, kā izrādīt rūpes un gādību. Bet, davai, es viņiem to neatklāšu, nepiedāvāšu savu līdzjūtību un šo atziņu kā ērtu attaisnojumu citu veidu nezināšanai.

Divas galvenās tēmas šodienas garās pastaigas laikā (kas, ceru, vēl nav galā): parādes normālība (virtue signaling) kļuvusi tik dramatiski totāla, ka raganu un ķeceru dedzināšanai jāsākas kuru katru brīdi. (Visu laiku cerēju, ka šejienes austrumeiropas traumas un to iespaidā attīstītā blefa kultūra mūs no tā pasaudzēs -- tipa, te daudz labāk apzinās atšķirību starp pozēšanu apkārtnei un privāto prakšu neaizskaramību, -- bet nē, tā vairs nav. Privātais ir nodots.)
Otrā, protams, saistīta ar pirmo. Pats jūtos nodevis privātumu. Sākumā, kā pašam šķita, ļoti praktisku apsvērumu dēļ -- jo redzamāks tu esi, jo mazāk nesodāmi būs tavi vārtrūmju uzbrucēji. Bet kas gan gribētu tādu, kurš visu laiku drošības pēc stāv uz ielas un baidās ienirt vārtrūmē. (Kurā saskaņā ar pirmo punktu tikpat kā neviens vairs nav satiekams.)

Vairāki jouissance momenti šodien (pēc Lakāna) -- svētku gaidīšana labāka par pašiem svētkiem, baudpilnas sāpes iztēlojoties, kāda bauda varētu būt bijusi, bet nebij'. Un īstā saruna, kas izspēlēta prātā iepriekš, pa ceļam uz faktisko.
(Kā jau pirmdienās tagad gadās.)

Patīk, kā bijušie kolhoza meliorācijas grāvji ir pārvērtušies ainaviskos privātmāju iekškvartālu kanālos. (Viena no nedaudzajām lietām, kas tajos ciematos ir nejauši izdevusies.)