vai šībrīža kultūras situācijā vispār ir iespējams kaut ko pateikt bez metateksta iesaistīšanas? (Žēlabas par nespēju lasīt "daiļliteratūru" vai vēl traģiskāku nespēju nolasīt ironiju ir sīkums. Un runa nav arī par neveiklajiem "zinātniskuma" vingrinājumiem publiskajā runā – "esmu dzirdējis, ka ir tāds pētījums" un tādā garā – bet par jebkuru dalību kultūrā.)