Pegijas · Lī · interjers

nespēja iztēloties iespējamos nākotnes scenārijus mani, piemēram, dzen lielākā izmisumā nekā nespēja būt pilnīgā klātienē.

vakarnakt es nebiju nejauks

Ko var noskaidrot empīriski.
Jeb nepatīkamā veidā.
Dzimtajā ciemā vienīgais diennakts veikals ir benzīntanks pusstundas gājiena attālumā no manas istabas. Alkohols ir sūds, uz to es jau sen vairs neceru, bet jebkurā diennakts laikā uz stundu garu pastaigu (turp atpakaļ) mani mierīgi var iedvesmot pēkšņs cigarešu trūkums. Un šonakt, kad 23.45 pienācu pie diennakts benzīntanka durvīm, kas automātiski nevērās vaļā, laipna meitene, kura dienesta kostīmā rosījās pa iekšu, norādīja uz zīmīti vitrīnā "slēgts 23.50-00.40".
Jo es esmu konservatīvs patērētājs. Bikses, piemēram, jau gadiem pērku vienā un tajā pašā veikalā un apmēram viena fasona. Jo nav likušas vilties. Reizēm pat nepielaikoju, bet vienkārši ieeju un paņemu tās pašas, jo kādi gan varētu būt pārsteigumi standartizētajā masu ražošanā.
Un tad šonakt, pēc vilšanās pie benzīntanka, izrādījās, ka aizvakar paņemtajām standarta biksēm ķūlis ir par augstu un knapi veras vaļā. Mana vaina, protams, ka nepārbaudīju to pielaikodams, bet no otras puses - vai kāds vispār tā dara, ka pielaikodams pārbauda, kā ķūlis saskan ar viņa ģenitāliju anatomiju naksnīgiem čurāšanas gadījumiem brīvā dabā?

pat es ar visu savu slaveno uzmešanu un vilcināšanos reizēm strebju karstu.

Mēģināju iedibināt tādu kā principu -- nesaieties vairs nekad ar māksliniekiem tur un aktieriem.
Bet arī visāds proletariāts, municipālie policisti un banku darbinieki, ko grindrà var dabūt, nav variants.
Vai tiešām viss ir beidzies, pat nesācies?

kaut kam pieslieties, dejot, kā saka, cauri dienai: vaigs pie vaiga, pirkstu dancis glītam draugam uz pleca, galants žests, pieklājīga frāze, lūdzu lūdzu, paldies paldies. Un varbūt vēlāk tas izrādīsies pat noderīgi.

"garīgi" mūs sen jau nekas vairs nesaista,
tomēr pastāstīt, kā man iet, gribu tikai tev

Pimpis ir stiprs, ja.
Vārds.
Vai zināt, kas atšķir pimpi no pipeles?
Ar pipeli tikai pačurāt var.
Bet man tagad, piemēram, prātā (un asinis vārās)
tas sīkais pimpis ir
(un atkal bij' ievas baltas, un saule balta bij')

Es nicinu savu labo audzināšanu un latviešu zemtekstu kultūru.

Noskatīšos Sema vasaru vēlreiz.

Lapsa uz nakts ceļa nāca klāt kā draudzīgs sunītis. No pieskāriena es nomīzu, kā parasti, viņa - nē.

Pie visiem tiem evolūcijas brāķiem - pārslogotā mugurkaula, līkā balsenes nerva, neveiklajiem sēkliniekiem un aklā punkta acī - vēl arī tas, ka spīdzinu es sevi pats, neviens cits.

saulstariņš Dokinss par Mērijas Līkijas 76. gada slaveno atradumu, taciņu, ko veido hominīdu pēdu nospiedumi tagadējā Tanzānijā: "Tos parasti piedēvē Australopithecus afarensis pārim. Kuri droši vien gāja, sadevušies rokās."

Pie AI sabtranss būs bezmaksas. Nu, lidojumi būs bezmaksas mazliet vēlāk
Un stopēšanas kultūra atgriezīsies. Jo gudrajai automašīnai šķitīs neloģiski gandrīz tukšai braukt.
Par velosipēdiem pagaidām neko nevaru pateikt. Vismaz manos pāķos tā drīzāk ir nabadzības spiesta nepieciešamība, nevis ērtība un fizkultūra. Tāpēc vismaz manos pāķos divriteņus uzreiz iemetīs krūmos, tiklīdz tiks apgūtas AI transporta piedāvātās iespējas.

Spoži
viduvēji
nulle
tiklab
par sevi

erekcija atņem visus spēkus
tik vājš viņš ir – kad saceļas, tad jāturas pie sienas
bāls un tāds kā uz ģībšanu
rīta stieņa laikā
vispār izskatās beigts

identitātes politika un korporatīvā lojalitāte ir fašisms

Autobusa beigās gulēja bomzis. Gandrīz klasisks tāds bomzis, ja ne tā simtgades šalle. Daudz vietas neaizņēma, tikai divas, bet bija pa pilnam citu brīvu. Un es arī turpat netālu.
Arī es sabiedriskajā transportā parasti guļu. Tas tā jau no bērnības iegājies, nesaistīti ar reibumu.
Un tad iebrāzās divi koblenz apsargi. Tādi, kādi nāk komplektā ar biļešu kontroli. Klasiski tādi, vispretīgākā no brīvās Austrumeiropas jaunajām masveida profesijām. (Pa vidējām durvīm no autobusa gandrīz spiegdamas izspruka divas dūšīgas prekariāta tīnes, klasiska Austrumeiropa.)
Īstenībā no tā es pamodos, no tās viņu iebrāšanās. Apstāja bomzīti, uzvilka fiksi sanitāros cimdus. Daudz nepurināja, vienreiz stipri parāva. No tā nepamodās.
Tad viens dziļi iebāza baltu rādītājpirkstu bomzītim ausī. No tā pamodās. Jo tiešām - čo za huiņa! Bet otrs aiz tām pašām ausīm fiksi piecēla kājās. Ātri viss notika, ātri dabūja ārā. (Dūšīgās prekariāta tīnes pa beigu durvīm iespruka atpakaļ. Durvis aizvērās, braucām tālāk.)
Lūk, tā īstenībā izskatās attiecības ar pašvaldību. Ne jau kā svētku rotas un mēra instagrams.
Un ar mani arī - ne jau mans instagrams.