Pegijas · Lī · interjers

Džeimss Rodss par Rahmaņinova 2. klavierkoncertu: "Jums tiešām ir akmens sirds, ja jūs no šī gabala nedabūjat pat puserekciju."

visus putnus sauc par vārnām
kad labs garastāvoklis
par vistām
kad slikts

lembergs nevar pensionēties, jo tad viņam jāatdod pilnvaras, bet bez pilnvarām viņa kalpi būs pirmie, kas metīsies viņu plosīt. Brigmanis grib pensionēties un Sudraba grib. Un Urbanovičs grib. Ir doma, ka varētu atdot grožus Dzintaram un ko, bet nav līdz galam uzticības viņiem. Kaut kāds pār mēru manierīgs tas Dzintars ar savu Iesalnieku. Un Reizniece-Ozola arī nerunā no lapiņas. Nekad nevar saprast, ko pateiks. Lai gan saskaņots bija.
Un elektorāts izmirst. Ir, protams, pieņemts, ka bērni vecākiem pretim nerunā, drīzāk aizbrauc, bet pretim nerunā. Bet arī uz to nevar paļauties.
Par Pūci un Pavļutu, protams, nebalsos. Lai gan varbūt vajadzētu, jo izskatās uzticami turpinātāji. Bet, nu, piedošanu, runā, kā no tvitera. Bet kuram vajag tviteri pirmspensijas situācijā. Nemiera celšana kaut kāda, kad vajag mieru.
Kristiešu partiju vajadzētu. Bet baznīcas nedod. Saka, ka sadarbosies, bet savējos nedod.

pieļauju, ka tas, kas mani dara īgnu katra ideālista sakarā (kurš, skaidrs, ka ir pavisam rets šobrīd, bet tieši tāpēc uz to gadās iekrist, lai pēc tam viltos vēl dziļāk), ir nevis naivā (un naivs ir seksīgi), vai bieži neskaidrā ideja pati (un to mēs kopā varētu precizēt, vai ne), bet varoņa žests. Lūk, par ko ideālists īstenībā sapņo.
Bet ko vajag skaistam žestam? Publiku. Un nevis ideju, un nevis biedru, un pat ne sekotājus.

gribu klēpī

patīk aktuālo britu mākslas vēsturnieku joks, ka velna un elles attēli un apokrifiskie apraksti īstenībā ir ticīgo bdsm porno.

Džoto Padujā, 14. gs. sākums

Lūk, piemēram, kārtējais gadījuma sakars. Un stāv un nav nepatīkami, un visa tā vingrošana iet diezgan gludi. Bet emocijas - nulle. Pat vārdu negribas iegaumēt. Ja nu vienīgi priekš statistikas. Bet arī tai vārdu nevajag.
Bet tad ir tie citi gadījumi. Parunājas kaut ko, paskatās cits uz citu. Un reizēm pat neparunājas, tikai paskatās. Bez jebkādas vingrošanas, bieži pat ar tādu kā strauju atgrūšanos. Un viss. Smadzenes ir okupētas. Uz mēnešiem. Reizēm pat uz gadiem un visiem laikiem.
Kas tas ir? Rododendri? Pozitroni? Mauka lepnums?

pieklājība ir jau tiktāl diskreditēta, ka ar to saprot pēdējo rindiņu uz kases aparāta izdrukas.
Takts ir tas, pie kā būtu jāatgriežas.
Izņemot gadījumus, kad pasaules glābšanai svarīgas tēmas ir sociāls tabu konservatīvā un mazizglītotā sabiedrībā.

tā it kā tagad nenotiktu lepnības, oportūnisma un konjunktūrisma dzīta sadarbība ar varu. Tā it kā attiecību mehānisms būtu principiāli mainījies.

mani toties no gultas izcēla dusmas uz radikālo individuālismu.
kamēr tu te tā autonomi ciet, kāds stafetes kārtībā sien tavu parmezānu un iefasē tavu prezervatīvu.
mnemonika un kultūra vs ģenētika un ķīmija.

Pamodos tāpēc, ka man pasaulē skaistākais teikums bija ienācis prātā.
Taču tikmēr, kamēr aiztaustījos līdz šejienei, bija jau zudis.
Atkal nelaimīgs.

Rītvakar strādās gan Čē, gan Aleponija. Nē, man ir kur palikt. Es tikai saku.
#šis_pārdomu_laiks

Poll #21124 svarīgi
Open to: All, results viewable to: All

Kā jūs gribat, lai jums stāsta par nesaprotamām, bet, iespējams, svarīgām lietām?

šovakar ar Pjotru runājām, ka abi nicinām jebkādas varas iespējas pār citiem - naudu, statusu, intelektu, seksīgumu, un tā tālāk.
Un tad saskandinājām. (Lai gan nav tā, ka es neko no šī visa nebūtu praktizējis.)

un vārds tapa miesa varētu būt dating appa slogans

meklēju kādu, kas mani noliks pie vietas. Bet tiešām

cienu un apbrīnoju jūsu vēsumu nekrist galējībās, un nerakstīt visur, kur pagadās, kad tik daudz iespēju ir pieejams
sīkā pipele

naivums laikam tomēr nav silta un maiga vieta. Naivums ir tāda kā sarma uz tām vietām, kurām pieskaroties, vajadzētu just siltu un maigu ironiju.

Ņevzorovam ir iemīļota tēze, kam laikam jāpiekrīt: masu slepkavām, bijušajiem un nākamajiem, nav, ko mīzt. Viņus visdrīzāk nekad netiesās, bet viņu upuriem par godu reiz daži bāli inteliģenti noliks svecītes. Tāds, lūk, kauns.
Šulmanei ir iemīļota tēze, kam laikam jāpiekrīt: visur pēkšņi redzamais stulbums un tā pavadā ejošais populisms ir visīstākā demokrātija. Paldies smārtfoniem, kas beidzot ir padarījuši balstiesīgus tiešām visus, nevis tikai intelektuālo un ekonomisko eliti, kā tas mēdza būt līdz tam.
Morozovam ir tēze, kam laikam jāpiekrīt (turklāt abas pēdējās tēzes ir diezgan zinātniskas): ka nav tāda vairākuma viedokļa. Tas vienmēr parādās tikai tad, kad to mēģina noskaidrot. Lūk, iet cilvēks viens ar savām domām, un viņam kāds pēkšņi pajautā - vēlēšanās vai pat vienkārši socioloģiskā aptaujā - un cilvēks apjūk, un skatās, kur ērtāk pieslieties.