pieļauju, ka tas, kas mani dara īgnu katra ideālista sakarā (kurš, skaidrs, ka ir pavisam rets šobrīd, bet tieši tāpēc uz to gadās iekrist, lai pēc tam viltos vēl dziļāk), ir nevis naivā (un naivs ir seksīgi), vai bieži neskaidrā ideja pati (un to mēs kopā varētu precizēt, vai ne), bet varoņa žests. Lūk, par ko ideālists īstenībā sapņo.
Bet ko vajag skaistam žestam? Publiku. Un nevis ideju, un nevis biedru, un pat ne sekotājus.
Bet ko vajag skaistam žestam? Publiku. Un nevis ideju, un nevis biedru, un pat ne sekotājus.