Pegijas · Lī · interjers

"vēlā mīla parasti nozīmē nevis otro jaunību, bet pirmo marasmu." (c)

Irving Finkel: "they do not have training in thinking and speaking even in defence of their idiocy."

tas, ka vairumā gadījumu citi ir ļoti paredzami, taču nav solipsistisks spriedums, vai ne?

telpas uztvere arī ir bioloģiska rutīna. (No tā arī pilsētas ir tādas, kādas tās pazīstam.) Tāpat kā visa tā virsmu izrotāšana (savs ķermenis, tiltapakšas grafiti, baroka plafoni, skaistie skati no speciāliem skatupunktiem) – viena no trim pirmajām lietām, kas raksturo cilvēku – ir bioloģiska rutīna. (Un tā nav redukcionistiska doma.)

Sinestēzija ir vai nu pārvērtēta vai nenovērtēta. Sāpju bauda pilnīgi mierīgi varētu būt kategorija.
Un spēja rīcībspēja dusmu iespaidā.
(šīrīta ne ar ko nepamatojamo un ne uz ko neadresēto dusmu pusstundā ienāca prātā, ka visām emocijām ir viena un tā pati fizioloģija. Nosaukumu tām piešķir tikai fons. Jāpagūglē.)

Ja kaut kas ir no bērnības, tad sajūta, ka pateikt otram labu vārdu, ir pielīšana

Šitā cieņpilnā paklusēšana, vēsais vēsums un krupja galantā norīšana nekādu pienesumu kultūras vēsturei nerada. Klačas, diršanās un atriebība rada.
Turpinājums sekos.

«все сгорели карусели, все качели погорели» (atrasts feisbukā pie Josef Kats)

vēlreiz priekš sevis par patiesi kautrīga (bet pragmatiska cilvēka) dabu.
Ričards Rortijs: "I can still remember things, that I have done to other people 30 or 40 years ago. That emotions of shame and guilt are so intense, that I instantly try to distrack my attention. It isn't like I remember inflicting deliberate pain on anybody, it's just acts of omission: it would have been so easy to have done something for her or it would have been so easy to be kind, but I wasn't. Something like that."

Do not go gentle into that good night,
Old age should burn and rave at close of day;
Rage, rage against the dying of the light.

Dylan Thomas

No piezīmju grāmatiņām
Goran Gora par "Izstādes gleznām" 29. decembra koncertā: "Un, lūk, kā Musorgskis atdzīvina divus ebrejus."

tā vien kūsā saprašana un miers pēc terapijām?

redzi, cik daudz vakarus es sevi noturēju rokās

Visi daiļliteratūras panākumi balstās uz to, ka lasītāji spēj savā bioloģiskajā rutinētībā identificēties ar aprakstītajām pieredzēm un prognozētajām situācijām. Un kultūrrutinēti aptecēties pie rafinētām un "neparedzētām" valodas spēlēm. (Viss punctum un studium un baudas un ekstāzes teksts nav nekas vairāk un īstenībai necik netuvina, bet tikai dročī uz šad tad mazliet neierasti pārkārtotiem akcentiem.) Tātad ar īstenību tam nav nekāda sakara. Daiļliteratūra par īstenību neko nevar pateikt, par īsu rokas žanram.

jums ir sava kompānija?

mūzika laikam tomēr nederēs komunikācijai ar visumu. Pārāk šaurs spektrs un nedz komponista varā ir pārstāvēt to, ko viņš ir sarakstījis, nedz mūziķa varā – saprast, kas ir tas, ko viņš translē. Tātad pat mūzika laikam tomēr ir pārāk lokāla parādība. Kaut kas universālāks varētu būt prasme lietot ķīmisko elementu tabulu kā alfabētu.

visa dzīve viens glamūrs un komercnoslēpums
(es tik daudz un dažādos veidos esmu teicis, ka nepiedalos politikā, bet neviens neklausās)

Kaut kur nesen pavīdēja: "Robins Huds laupīja naudu no bagātajiem un atdeva to nabagiem. Uz maziem procentiem."

alkohols bremzē sinapšu notikšanu. Tas nozīmē, ka man ir mazāk iespēju pastāstīt jums kaut ko jaunu (kas ir ētisks, morāls, sociāli nozīmīgs uzdevums)
Bet alkohols bremzē arī kritiena sāpīgumu (kas ir privāts, "be yourself", "es esmu tik unikāls" uzdevums)

nespēja iztēloties iespējamos nākotnes scenārijus mani, piemēram, dzen lielākā izmisumā nekā nespēja būt pilnīgā klātienē.