Visi daiļliteratūras panākumi balstās uz to, ka lasītāji spēj savā bioloģiskajā rutinētībā identificēties ar aprakstītajām pieredzēm un prognozētajām situācijām. Un kultūrrutinēti aptecēties pie rafinētām un "neparedzētām" valodas spēlēm. (Viss punctum un studium un baudas un ekstāzes teksts nav nekas vairāk un īstenībai necik netuvina, bet tikai dročī uz šad tad mazliet neierasti pārkārtotiem akcentiem.) Tātad ar īstenību tam nav nekāda sakara. Daiļliteratūra par īstenību neko nevar pateikt, par īsu rokas žanram.