Un kā ar smalkjūtību? Es bieži esmu par to domājusi - vai tā iedzimst vai arī tai ir sakars ar audzināšanu? Sliecos uz iedzimtības pusi.
Zinātnieki par to joprojām strīdās - cik daudz mūsos ir gēnu ietekmes, cik daudz - vides. Abi faktori ir vienlīdz ietekmīgi, tomēr mana intuīcija, īpaši cilvēku sugas gadījumā, saka, ka vide vairāk.
Nezinu. Mana mamma, piemēram, kuru ļoti mīlēju, nemaz nebija smalkjūtīga un man bieži, īpaši jaunībā, bija par viņu kauns. Mans papus bija smalkjūtīgs, bet smalkjūtība jau sevi skaļi nedemonstrē - kā es to pazinu?
"smalkjūtību" nevar iemācīties. tā ir personas psiholoģiska iezīme, saistīta ar empātiju (garīgi līdzvarotam cilvēkam, līdzjūtīgs un tā) vai paaugstinātu starppersonu jūtīgumu (no malas izskatās labi - ka šāds cilēks ir ļoti uzmanīgs un vērīgs pret apkārtējiem, bet patiesībā reāli cieš, jo visu uztver un laiž caur sevi, ir līdzcietīgs, ne līdzjūtīgs)
Paldies, jā, tam es varētu ticēt.
Es domāju citādi - tā ir kā spēja sajust savas un cita cilvēka komunikatīvās robežas; līdzīgi kā ar redzi, ožu un termoreceptoriem mēs uztveram savas un citu ķermeņu robežas. Tā ir viena no empātijas funkcijām - sajust, kur sākas un beidzas tā "emocionālā teritorija", kurā konkrētais Cits gatavs ar mums dalīties, vai uz brīdi mūs ielaist. Attiecīgi - arī šī spēja tāpat kā gandrīz visas citas ir attīstāma, bet līdzīgi muzikalitātei vai prasmei rēķināt dažiem tas prasa vairāk motivācijas un piepūles, citiem - mazāk.
jā, es savukaŗt neticu, ka var "iemācīties sajust". Var iemācīties atcerēties, ka kaut kur šeit varbūt sākas/beidzas kāda robeža (bet tieši kur - bez sajusānas nevar iemācīties). Varbūt tā nav, bet visa mana dzīves pieredze rāda, ka cilvēki, kas pat vēlētos iemācīties "sajust", to nespēj. tas ir kā autiskā spektra cilvēkiem mācīties sajust, piemeŗam, līdzjūtību, ka draugam ir nomirusi vecmāmiņa. viņi var atcerēties, ka ir jāizsaka "man ļoti žēl", bet nevar to "sajust".
Var jau būt, ka Tev taisnība, un ka ir cilvēki, kuri to principā nespēj. |