Pegijas · Lī · interjers

Pēc lietus izgāju vakara pastaigā. Tāpat kā ežu šīgada metiens, tādi pilnīgi bezbailīgi žurkas izmēra ežuļi. Satiku trīs gabalus. "Šveice, vecomāt!"
Pār dīķiem tikmēr stabos gāja migla.

Cūkas
Vistas
Siļķes
Govis
Reņģes
Skumbrijas
Visādas garneles
Visādas mīdijas un austeres
Zosis, gan mājas, gan savvaļas
Mežacūkas
Brieži
Truši
Stores un zandarti
Nēģi
Laši
Plauži
Asari
Zuši
Krabji
Zirgs
Kalmāri
Vēl visādas zivis ārzemju ēstuvēs un piemājas konservos, par kuru izcelsmi man patīk domāt
Patīk domāt par to, cik tālu līdz manai mutei viņi ceļojuši, un kad bija pēdējā reize, kad tas konkrētais tuncis bija redzēts dzīvs.

Viens zemesvēzis čehu absinta marinādē
Un viena čūskiņa no tekilas pudeles
Zirgs, es jau teicu?

Cūku kaušanu esmu redzējis daudzreiz.
Vistu kaušanu – interesanti – mazāk.
Apmēram tikpat daudz, cik makšķerēšanu.
Vēži! Pats esmu ķēris un pats licis katlā.
Un biju klāt, kad nošāva meža zosi un mežacūku, ko vēlāk arī svinīgi apēdām.
Dažādas cilvēku detaļas esmu ēdis sapņos, bet mīlējoties mēdzu iekost. Plecā vai mugurā, piemēram.

Atkal jau nevaru atsaukties uz avotu (pie visa tā ikdienas informācijas patēriņa, kaut arī ļoti selektīva), bet prātā stabili ir iesēdusies tēze, ka tam, kurš rēķinās ar zaudēšanu (vai izgāšanos), ir vairāk iespēju, nekā tam, kurš fokusējies tikai uz uzvaru (vai panākumiem).
Jo no zaudēšanas (izgāšanās) ir iespēja mācīties, kurpretim uzvara paredz tikai vienu secinājumu: "tā tam bija jānotiek."
(Jau tagad apsveru, kā rīkošos, ja rītdienas darbuzdevums izgāzīsies.)

kā jūs tulkotu pēdējos gados tik nodrāzto aforismu "History does not repeat itself, but it rhymes", ko parasti piedēvē Markam Tvenam?
1) Vēsture neatkārtojas, bet tā rīmējas.
2) Vēsture neatkārtojas, bet tai ir atskaņas.
(Cik ļoti man patīk abu LV versiju saturiskā atšķirība!)
3) Ir citi varianti.

Izglītots amerikānis (turklāt ar Lietuvas ebreju saknēm) skaidro citam izglītotam amerikānim, kur atrodas Berlīne: "iztēlojies Eiropas karti; tā ir pašā augšējā labajā stūrī".

Dienvidū piezagās izmisums. (No diendusas izrāva ļoti nikns gāziens; es dzīvoju pažobelē ar skārda jumtu. Turklāt pirms tam sapnī biju nonācis šaurā ejā starp padomju betona sētām (kaut kas līdzīgs ir Jūrmalas veloceliņa posmā starp Depo un Zolitūdi), kur man pretī nāca dusmīgs, dresētāju nomocīts, tāpēc visiem cilvēkiem atriebties gatavs zilonis.
Kādu brīdi apsvēru neiešanu uz praidu. Rīta delfu gabals, ko Jansone nošēroja, pārsteidzošā kārtā izrādījās traumatisks. Tieši saraksta dēļ, kuru tas autors, starp citu, publicē ne pirmo reizi. Es it kā saprotu intenci – "mēs neesam vieni, mūsu ir daudz" –, bet šoreiz tas kaut kā asāk lika justies vienam un kailam. Tieši praida priekšvakarā, uz kuru es arī kaut kādā ziņā vienmēr esmu gājis viens. (Nē, nē, es augstu vērtēju pirmo reizi, kurā Džims mani paņēma pie rokas, otru, kurā iejuku bariņā kopā ar citām draudzenēm, un tādu pašu trešo, bet tas viss bija spontāni, bez kopīgas gatavošanās, bez kopienas sajūtas un ar drīzu atgriešanos atkal savā vienatnē.) Tagad arī. Stulbi jutos jau tajā Propagandas ballītē. Kā tāds stalkeris, kur visi pa pāriem. (Turklāt Jurģis pirms tam vairākkārt atgādināja par +1 manā ielūgumā, bet bēdīgā kārtā tā draudzene, kura visbiežāk ir bijusi mana +1 šādos gadījumos, nesen piedzīvoja bojfrenda pašnāvību, un tāpēc nevar.)
Delfu saraksts visu saasināja arī tāpēc, ka tas ir mana rajona galvenais medijs. Es varu būt vis kaut kur izteicies, visādi dižojies utt, bet tas vienmēr ir tādās vietās, ko vidējais kaimiņš nepamana. Toties par varavīksnes masku ciema pieturā (2x14 eur Mozaīkas atbalstam pandēmijas laikā) uzrējienu un dunku sānos dabūju faktiski uzreiz. (Šeit jāpiebilst, ka esmu tēvocis piektā gadu desmita vidū.) Šogad esmu iepircis vēl visādus sartoriālus atribūtus visās krāsās, vienlaikus gan atbalstīdams visādas iniciatīvas, gan tiešām jusdams paļāvību un praidu, bet tagad nevaru saņemties un sashēmot rītdienas plānu: vilkt? nevilkt? Braukt ar taksi, lai ciemā ne ar vienu nav jāsastopas? Iet ar kājām visās krāsās, lai redz? (Tad tas būtu daudzreiz spēcīgāk par ieniršanu kopējā pulī uz to stundiņu centrā.) Kādam piezvanīt un pajautāt, vai un kā gatavojas? Un tādā garā.
Izgāju vakara pastaigā un pieredzēju šausmas: viss ciems neiecietīgā vienotībā (es gāju pretējā virzienā) plūda uz stadionu, kur izrādās, šovakar ir hokejistu koncerts (viņi laikam, pagastveču apmaksāti, tagad tūrē pa Latviju kā tādi gagārini pēc kosmosa).
Tas uzsita asini, un es nolēmu – nē, iešu visās krāsās visu ceļu, par spīti! Kā tas zilonis! (Lai gan tā nav tā sajūta, ar kuru patiešām gribētos iet praidā.)

Labs tas Neona pavasaris.

skaista kā puķupušķis

"Vai atceraties tos laikus, kad mēs cits citam vēl neko nereklamējām," tviterim retoriski jautā Agnese Krivade. Viņai vispār bieži izdodas pateikt tādus slēdzienus, kas skan kā absolūtas diagnozes. Un atmodina populāro sindromu, ka visi vispārinājumi izklausās personiski mērķēti.

Pagaišgad, tad, kad lasīju Primo Levi Atelpu, uzzināju arī par Hertu Milleri un viņas Atemschaukel. Vēl mazliet vēlāk atradu, ka tam ir jau pasens latviešu tulkojums. Būdams impulsīvs, uzreiz meklēju, kur var dabūt. Internetā atradu, ka Krišiņš piedāvā savā lietoto grāmatu lapā. Uzreiz teicu, ka jā – ņemu!
Šodien, pusgadu vēlāk, beidzot izdevās saskaņot darījumu. Pēcpusdienā tikāmies Ļērmanītī uz pieņemšanas/nodošanas aktu.
Pārnācu mājās, noliku grāmatu uz virtuves maliņas un sāku gatavot vakariņas sildīšanai, kad pēkšņi ienāca mamma un teica: "o! Drīkstu paņemt?"
Un es pat vēl pats nezinu, cik daudz tur ir tā homoseksuālā monenta. Vienmēr pirmais pārbaudu, pirms viņai dot. Bet nu lai. Tāpat tikko bija ar spontāni nopirkto Rauda/Maimas Rekonstrukciju, kuru tāpat, mājās pārnestu, uzreiz pievāca mamma, un tad dažas dienas vēlāk, neērti smaidīdama, atdeva atpakaļ ar "paldies, ļoti ticami." Un arī par to es joprojām zinu tik, cik no aizmugures vāka. Kurpretim mamma zina vairāk.

Un vēl – lūkodams pēc jauniem iespaidiem, pastaigas laikā paklausījos gruzīna Akuņina "Krievijas valsts vēsturi", ko pirms dažām dienām visu 60 stundu garumā, kāds pirātiski ir ielicis jūtūbā. Spilgts t.s. opozicionārs, visādos projektos ar Hadarkovski, un arī šis lieldarbs, pēc visiem ievadvārdiem spriežot, ir putina kritika, tomēr cik gan spēcīgs ir tas imperiālais naratīvs: baltieši pat Akuņinam ir vienkārši vāciskoti slāvi. Krieviem pirmskristīgajā laikmetā neesot bijis ekonomiskas intereses līst iekšā šitajos Baltijas un somugru purvos, tāpēc tos pievākuši vācieši. Bet principā tauta ir viena.

Cepiens ap "Viss būs labi" ieinriģēja. Vairākas reizes lūkoju tikt iekšā tuvākajā seansā. Visi bija izpārdoti ne tikai spledidā, bet arī papildseansos Kinobizē un K.sunī. Tikmēr lasīju visas pirmās recenzijas, jautādams sev, vai man to vispār to vajag.
Visas recenzijas ziņoja, ka nevajag. Pat krievvalodīgās.
Neviens, pat viscienījamākie kritiķi, nebija tik drosmīgs, lai atzītu, ka filmas dramaturģija bija kliedzoši spēcīga. Un ne tādā ziņā, ka visi mīl mammas, un ka viņam ir kritisks skatiens, bet ka stāstam pašam par sevi mēdz būt vērtība.

slēgtie klubi ir viduvējību (vīriešu) projekts, kuri diez vai kaut ko būtu sasnieguši paši saviem spēkiem. Tas ir citāts, kam nav sakara ar horizontālās (t.s. vājo saišu) kooperācijas principu aktuālā mērķa labā. Un kas, uzskatu, joprojām ir visefektīvākā sadarbības forma.

Stīvens Frajs par lietām, kas ļoti patīk, bieži vien saka "lickable". Arī par nemateriālām, un tad man jādomā par to, ka viņam varbūt ir kāda vēl viena apskaužama maņa.

saldētavas dziļumā tēss atrada toveri ar pērnajām baravikām, un tapa zupa. Mūsmājās tā faktūras ziņā skaitās veģetāra, jo sēnes pašas ir tik izteiksmīgas, ka gaļas gabali neprasās, bet mēdz tomēr pievienot tikpat sasaldētu buljonu.
Ja izņem visu toveri, tad nav vērts glabāt pusi citam gadījumam, un katlā aiziet viss. Supersmaržīgi un superbiezi, jo to sēņu ir tik daudz, ka visā tajā brūnpelēkajā biezumā tekstūras ziņā pazūd visas citas sastāvdaļas. Varētu pat uz šķīvja likt, un masa turētos kopā kā risotto. Bet cik mēs zinām no bioloģijas, sēnes neskaitās gluži veģetārs produkts, un tad paņem to šķīvi klēpī un uzliek skatīties kārtējo The Last of Us sēriju, un vakariņu pieredze kļūst vēl uztraucošāka.

lai izbeigtu vienas otras pazīšanās, jāvar iet plašiem lauķa soļiem pat cauri vircas bedrei. Nevis kā es – skatīdamies, kur soli liek tā, ka ciskas berzējas.

Vēlviens šodienas moments – nejauša intervija mentālās veselības sakarā, kurā, lūk, kas izskanēja: intensīvas karadarbības rezultātā izstrādājas adrenalīna pieradums. Kad karadarbība beidzas, tā trūkumu vardarbīgi kompensē mājās.
"Praise be!", saka amerikāņu bībles tulkojums un Atvuda, un pirmais impulss krievijas sakarā. Bet vai tikai krievijas?

Beka Bergere toreiz septembrī pateica smuku novērojumu: "Latvians tend to graduate away from center."
Šorīt kaut kur internetos manīju: "Friends tend to pair off, to marry off forever."
Un tad vēlāk: "my nipples drop by two inches every year, but art tends to rise them up."