20 Oktobris 2004 @ 18:03
barjera  
neveiklās darbības. monotomās frāzes. un novērstais acu skatiens. mēs viens otru redzam [un tik daudz atmiņu saistās vienam ar otru], bet izliekamies nemanot. vakardienas skaistās acis šodien ir aizmiglojušās. mēs esam pārāk aizņemti katrs ar savu nopietnību. kārtējo reizi mana izlikšanās - mans lielākais ienaidnieks. smieklu deva svarīgāka [pat tad, ja tā ir tikai izlikšanās]. "Paskaties cik skaistas šodien debesis! Dzīve ir skaista šodien..."
lupatu lēveros sadilis prāts.
 
 
pielietas ausis ar:: re:public - ..dzīvot nozīmē dot...
 
 
( Post a new comment )
hestia[info]hestia on 20. Oktobris 2004 - 18:58
Un, kamēr mēs aizņemamies katrs savu nopietnību, mēs pamazām ejam uz to, lai beigās kļūtu vieni- parasti cilvēki to sauc par pieaugšanu... Hm, skaists teksts, īpaši tas kontrasts- skaistas debsis, dzīve un lupatu lēveros sadilis prāts. Man vienmēr ir paticis tas dramatisms, ar kādu mirst cilvēks savā maskā.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
klīstošais cilvēkbērns[info]siixmeiteens on 21. Oktobris 2004 - 15:17
es baidos no tās nopietnības un arī no maskām. negribu pazaudēties meklējumos.

paldies par komplimentu... =]
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)