Šorīt biju Jelgavas tirgū, pretī mūzikas skolai. Visapkārt veci, netīri, kroplīgi, pelēki cilvēki, nevienas normālas sejas. Un tad ieraudzīju uz zemes pusi triecamies milzu raķeti, you know, huge vienkārši. Sākumā domāju, ka kaut kāds jauns lidaparāts, kas tūlīt nosēdīsies, bet pēc brīža apjēdzu, ka nekādas nosēšanās vis nebūs, būs tikai milzu blīkšķis un daudz beigtu rumpīšu. Diemžēl, just as the shit was about to hit the fan, sāka zvanīt modinātājs.
Un vakar lave bija nonācis pie kaut kāda dalailamīga kalnu gudrā, lai uzdotu eksistenciāli svarīgu jautājumu, un, protams, tikko kā šķībacainais vīrelis grasījās atbildēt, iezvanījās mūsu killermodinātājs.
Tā jau ir. Modinātāji traucē dzīvot (un reizēm, mirt).