Vīrs vakar sūdz bēdu:
- Pilnīgi lieki iztērēju 18 eiro.
- What? Why?! That's usually my job!
*ba dum tss*

Visādi citādi, Hardcore Henry bija sasodīti foršs (par spīti tam, ka kārtējo reizi nostiprināja manu nepatiku pret first-person spēlēm (es vienkārši nesaprotu, kā var izturēt to ierobežoto redzesloku, jo taču nevar, nu)), bet gan jau kapteinis būs vēl foršāks. (Turam īkšķus, jo biļetes jau iepirktas, oboioboioboi.)

Tad vēl mana šķībā mugura vakar visai uzstājīgi lika manīt, ka četras šūšanas dienas pēc kārtas galīgi nav tā labākā ideja, bet ko nu par tādiem štruntiem; svētdienas vakarā pabeidzu krēsla pārģērbšanu. (Pirms bildes diemžēl nav, jo savā aizrautībā visu jau biju paspējusi noplēst nost. Tīri nelielam ieskatam, tas bija pasaulē neglītāko (un netīrāko) rombiņu rakstā.)
Nav varbūt ideāli, bet kā pirmajam tāda veida projektam dzīvē, uzskatu, ir ļoti neslikts iznākums.