Tikai vakar piefiksēju, ka pēdējā laikā, neatceros pat vairs, cik sen jau, sapņos vienkārši eju. Pa simtiem kilometru gan zināmu, neskaitāmas reizes redzētu, gan svešu ceļu. Vakaru puskrēsla uz šauriem, asfaltētiem ceļiem, kas ved cauri bieziem egļu mežiem, drēgni miglainas rudens pēcpusdienas uz salijušām ielām tukšās pilsētās, saulaini agri rīti vēlos pavasaros, brienot pa dziļi dubļainu lauku ceļu, tukšas dzelzceļu pārbrauktuves skaidri zvaigžņotās vasaras naktīs, agras rudens novakares ar zeltaini saules apspīdētām pļavām visapkārt, caur kurām vijas gaišu smilšu ceļš, un vēl, un vēl. Nezinu, kas mani gaida otrā galā un kāpēc tur jānokļūst, vienkārši eju uz priekšu, un nav bail būt vienai, nav noguruma, nav izsalkuma, nav uztraukumu, nav nekā, ir tikai ceļš, un zinu, ka viss būs labi.
I wish.