Shelly -

09:21 am

No rīta mani pamodina spalga ņaudēšana aiz durvīm. Brīdi klausos tajā, tad pastiepjos pēc modinātāja un ielūru pulkstenī. Bez desmit seši. Neticami.
Es vienmēr esmu lepojusies, ka mans kaķis nav nekāds memmītis, kas aiz guļamistabas durvīm rīko skandālus, ņaud un skrāpējas. Mans kaķis ir kārtīgs proletariāta pārstāvis, cēlies no cienījamas noliktavas strādnieku ģimenes, un straujais karjeras kāpiens viņu nav samaitājis. Drosmīgs un patstāvīgs, nekādu izlaista mājas kaķa izgājienu. Līdz šim rītam.
- Mjau, mjau, mjauuuuuuu....
Skrap, skrap, skrap...
Izlienu no gultas, atveru durvis un ieceļu kaķi gultas kājgalī.
- Guli, draudziņ, - es miegaini saku, un ieritinos segā. - Vasarnīcā tu gulēji ar mums ļoti smuki. Dari tāpat.
Kas tev deva. Skarp skrap, žļemb, žļemb - vispirms nezvērs iekožas man kājā. Dipudabu - seko pārskrējiens no kājām pie sejas. Seja tiek apostīta, kaķis pārkāpj man pār galvu un mirkli apcerīgi vēdina ar asti. Es tēloju beigtu. Tad viss sākas par jaunu. Dipudabu skrap skrap žļemb žļemb dipudabu. Kad skrap skrap atskan no vīra gultas puses, es saprotu, ka tūlīt mēs abi būsim ieberzušies.
- Piedod, tā nesanāks, - es saku kaķim, pasitot viņu padusē un nesot ārā no guļamistabas. Aiztaisu durvis un apguļos.
- Mjaaaaaaaau... mjaaaaaaaaauuuuuuu... mjaaaaaauuuuuuuu..
skrap skrap skrap
Uzlieku uz galvas spilvenu.