Shelly -

01:46 pm

Šobrīd nodarbojos ar Jāņu lobingu.
Sakarā ar manas otrās, labākās puses, vārgo veselības stāvokli, molcha v trjapockhku tiek noraidīti visi lieliskie telšu izbraucieni zaļās pļavās zem moto "esam nabagi, toties viedi" (piedodiet, ja varat!). Priekšplānā izvirzās ideja līgot pie vīra vecākiem. Pēc tam rindā iestājās arī mani vecāki un jautājums kļūst konceptuāls. Vīrs, protams, dudina, ka jābrauc pie viņējiem. Es divas dienas apcerīgi klusēju, un tad sāku pamazām zāģēt. Ka pie viņa vecākiem, patiesību sakot, ir briesmīgi. Tur ir pliks zemes pleķītis, ne tas lielākais, un divas suņu būdām līdzīgas konstrukcijas. Tualetes vispār nav, mēbeļu vispār nav, izņemot vienu nokrautu dīvānu un vienu nokrautu galdu, par citām ekstrām nemaz nerunāsim. Ja ir labs laiks, var sēdēt mauriņa vidū starp nupat iekoptām un ar mēsliem apmētātām dobēm, muldēt un rīt. Ja ir slikts laiks... Tad ir hana. Un galu galā, par to visu mēs priecājāmies jau pagājušajā gadā. Nē, ir jābrauc pie manējiem. Tur ir īsta māja, ar verandu lietainam laikam, tualeti (sauso gan, bet mājā, nevis kaut kur krūmos ellē ratā), īstām gultām un elektrību, pie kuras var pieslēgt gan lampas, lai nav jāsēž tikai šašlika ogļu gaismā, gan sildītāju, piemēram. Nu, vārdu sakot, īsta pils!
Vīrs, protams, pretojas. Viņš ir ar mieru gulēt "pirtī" (pirts ir mazākā no suņubūdām, tāda dēlīšu konstrukcija bez siltinājuma un krāsns) uz piepūšamā matrača absolūtā tumsā, viņam būs ļoti labi, ļoti jautri un silti.
Galu galā es pieņem Zālamana lēmumu.
- Mīļais, - es pīkstu. - Varbūt mēs varam uzaicināt tavus vecākus ciemos pie manējiem?
Vīrs kļūst apcerīgs.
- Tā nav slikta doma... Lai gan es nedomāju, ka viņi piekritīs.
- Bet var jau pamēģināt, - es plikšķinu actiņas.
- Pamēģināt var.
Tā nu mēs mēģinam. Mani vecāki šai neprātīgajai afērai ir piekrituši. Tagad tikai jāgaida, ko teiks otra puse.