Shelly -

10:40 pm

Nācu no savas ierastās pastaigas (es eju uz lielveikalu pāris kilometrus tālāk, apkraujos ar visu ko garšīgu, piemēram, šoreiz tās bija Nīderlandes zemenes un saldētas kāršu pupiņas, puķkāposti un vēl šis tas), un domāju par nesen cibā aprunāto atklātības jautājumu. Un sapratu, ka mani daudz vairāk par atklātības esamību/neesamību uztrauc jautājums par to, vai mums vispār ir ko atklāt, un vai mums ir ko slēpt? Jo man liekas, atklāts tu vari būt tikai tad, kad esi atklājis kaut ko - kaut ko slēptu. Jo man, piemēram, nu jau kādu laiku ir sajūta, ka man vienkārši nav nekā tāda, ko slēpt vai ko atklāt. Vispār nekā tāda nav. Es esmu tik mietpilsoniska, garlaicīga un garīgi plakana, ka bail. Sensenos laikos lasīju kādas meitenes pārdomas par vīriešiem, kāpēc visi, kam normāls darbs, māja vai vismaz dzīvoklis, mašīna ir tik garlaicīgi, sekli un mietpilsoniski, ka vai jāraud, bet visi, kas garīgi interesanti un inteliģenti, un gudri, daudz lasījuši un romantiski, noteikti ir nabagi kā pusaudži, un man pamazām sāka likties, ka es aizvien labāk saprotu tos nabaga garlaicīgos vīriešus, tos ar darbu, mitekli un mašīnu, brīžiem man liekas, ka es jau esmu viņi, man ir mans darbs, ģimene, autoskola, svars un mati, un minimaratons un kaķis, un principā tas ir arī viss, nekā interesanta, nekā neparasta, nekā, ko vispār varētu atklāt vai kaut kā īpaši slēpt. Jā, jā, man arī ir visādi grēki, vājības, muļķības un netikumi, lietas, par kurām es baidos, par kurām šausmīgi kaunos un uztraucos, tādu ir vairāk nekā saprašanas, bet ar prātu es saprotu, ka tas viss ir tik neiedomājami sīki, tik nenozīmīgi, tik neaprakstāmi banāli, ka nav vērts vispār muti vērt vaļā. Manī laikam ir absolūti izzudusi spēja nodarboties ar mākslinieku mīļāko rotaļu - pūst lielu romantikas ēku no katra maza sadzīviska grēka.
Nē, es nesūdzos, man negribētos, lai tas viss izklausās kaut kā žēlabaini, es esmu ļoti laimīgs cilvēks, tiešām. Bet droši vien ne atklāts, tā es nodomāju stiepjot mājās savas iepirkumu somas.