atnācu kā kārtīgs bērns uz fakultāti savā no-mācībām-pagaidām-brīvajā dienā, lai izlasītu vienu maģistra darbu, kurš arī ir par ēšanu. un, protams, no katedras, kur tiem darbiem tā kā būtu jābūt, mani nosūtīja uz bibliotēku, kur man pateica, ka viņiem to darbu nekad nav bijis un nebūs, un tie jāmeklē katedrā. just my luck, ka katedrā bija tikai ļoti jauns mācībspēks - tikko maģistrus pabeigusi jauniete, kas ir brīnišķīga, bet - arī pēc pašas teiktā - vēl nepārzina tās telpas un to, kas kur ir.
tā kā rīt ir pēdējais brīdis lauka darba pieteikumam, un rīt man jābūt mājās un jāgaida, kad atvedīs manu joprojām saplīsušo riteni, jo, tieši kā es pareģoju, citi servisi to nelabo (sacensību organizatōre bija gatava laipni aizvest uz savu servisu, lai atvieglotu man dzīvi, bet diemžēl, diemžēl. no success.), kas nozīmē - es nevaru izlasīt maģistra darbu pirms sava laukadarba precīzas formulēšanas, kas nozīmē, ka man jāatsakās no idejas nedrošajiem elementiem - nedrošiem tāpēc, ka varētu pārklāties ar tai darbā jau izdarīto. un cik skumji būs tad, ja es vēlāk to darbu izlasīšu un sapratīšu, ka nepārklājās vis un es būtu varējusi to darīt. lai gan - nekas. tad darīšu vēlāk, ha!

un tagad man aiz dusmām gribas gaļu, bet man līdzi ir tikai siers un āboli. eh.