es pēdējā laikā diezgan daudz domāju par cenšanos (nu, labi, būsim godīgi, es gandrīz vienmēr daudz domāju par cenšanos, jo centība, šķiet, ir viens no maniem iekšējiem orgāniem) un to, vai/kā mēs varam zināt, vai cenšamies pareizajā virzienā/veidā.

man patīk analoģijas un šis ir par pārāk plašu tēmu un personāžu klāstu, lai izvēlētos konkrētus piemērus, tāpēc arī palikšu pie analoģijas. pieņemsim, ka ir siena, kurai es gribu tikt pāri. principā jau arī skrienot ar galvu sienā es it kā cenšos tikt tai sienai otrā pusē, bet ir ļoti ticams, ka ir citas, veiksmīgākas stratēģijas, kā sienai tikt pāri - piemēram, meklēt durvis vai kāpnes, ar ko tikt pāri, vai vismaz caurumu dauzīt ar āmuru, nevis pieri. protams, var gadīties, ka es nezinu, ka šīs stratēģijas pastāv, tomēr es varu pamanīt, ka man dikti sāp galva un mēģināt noskaidrot, vai tas ir normāli. es pat varbūt ietu tik tālu, ka apgalvotu: ja esmu konstatējusi, ka man sāp galva un spēju idenificēt tiešu sakarību starp skriešanu ar galvu sienā un galvassāpēm, tad ir mans pienākums painteresēties, vai tiešām šis ir vienīgais veids, kā tikt sienai pāri. ja vēl man kāds pienāk klāt, uzsit uz pleca un saka - "klausies, 500m pa labi ir durvis", vai "es taču CENŠOS!!!" ir attaisnojums tam, ka turpinu triekties ar galvu sienā, nevis pamēģinu atrast tās durvis? pat tad, ja, paskatoties pa labi, liekas, ka tur taču tikai kaut kādi krūmi gar sienu?

tad vēl, protams, aktuāls ir jautājums par to, cik ļoti man vajag tikt pāri sienai, tas ir, vai cenšanās tikt pāri sienai vispār ir vēlamais un pareizais mērķis. uz šo jautājumu droši vien atbilde būs atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp, vai es zinu, kas atrodas sienai otrā pusē. un kā gan atšķirt patiesi intensīvu draivu tikt pāri sienai no vienkārši aizrautības ar cenšanos, kur īstenībā varbūt pat par to otru pusi un savu vēlmi tur nokļūt nav laika domāt, jo "es taču CENŠOS!!!"? man vienmēr ir šķitis (un lielā mērā joprojām šķiet), ka censties ir svarīgi, un bieži vien tad, ja es negribu censties, tas visbiežāk nozīmē, ka es īstenībā negribu darīt nemaz. bet vai tas ir universāli pielietojams pieņēmums, ka vēlme censties tieši korelē ar to, cik būtisks ir sasniedzamais mērķis? jo piemērā, kurā vairs nedomā par to, kāpēc centies, un vienkārši centies, tas īsti tā kā līdz galam nefunkcionē. un tomēr, man ir grūti iztēloties, ka varētu pastāvēt situācija, kurā es negribu censties un necenšos, bet mērķis (kura dēļ netaisos censties) man joprojām tiešām ir svarīgs.

(tā kā šī ir analoģija, tad katram gadījumam pieminēšu, ka "es" šeit īsti nenozīmē (tikai) mani. šis ieraksts īstenībā tapa kā pēc-doma vairākām sarunām, kurās tika minēts, kā kāds cenšas. es pati pie savas cenšanās problemātikas mērķtiecīgi strādāju jau vairākus gadus, un arvien retāk esmu tas cilvēks, kurš tā vietā, lai censtos kritiski izvēlēt piepūles pielikšanas metodes un vietas, vienkārši apgalvotu, ka "es taču cenšos" (nesaku "gandrīz nekad neesmu", lai gan man tā reizēm šķiet; tas tomēr ir process, protams, ka reizēm būs grūtāk pārvērtēt to cenšanos), jo man jau sen ir skaidrs, ka var gadīties, ka pastāv risks censties bezjēdzīgi un/vai nepareizi.)