kamēr rūdolfs aizelsdamies cenšas pārgrauzt man weenazzz, centīšos uzrakstīt kārtējo veloatskaitīti.

šodienas piedzīvojumi sākās ar mēģinājumu godīgi un kārtīgi nokļūt mājās, pagatavot ko ēdamu un apzinīgi nodoties darba pienākumam pret 2 gab cibiņiem. too good to be true, esjumsteikš. gandrīz pie mājām beidzot noskaidroju, tieši kāda augstuma apmalīti es pa slīpo nevaru paņemt, novilku šoreiz uz kreisā sāna, un ātrumi saniķojās tieši tāpat kā izgājšreiz. neskatoties pulkstenī, cik tieši sen velodarbnīcai jau ir beidzies darbalaiks, izlēmu nomīties tai garām un uzmest aci, sak, ko tās 70 sekundes manā dzīvē izmainīs enīvejā. mana jaunsavervētā meistara tur vairs nebija, toties bija viņa tēvs, kuram steidzams darbiņš darāms uz liepāju vedamiem īrējamiem ričukiem, pēc tam uzmetīšot aci arī manējam. atstāju viņam savu kumeliņu un telefonnumuru un devos mājās gatavot vakariņas. paspēju vien izkrāmēt pārtiku un uzvilkt tīras drēbes, kad šis jau zvana, lai nākot pakaļ. un tagad varat trīsreiz minēt, vai par ātrumu pieregulēšanu, kaut kādu visādu kloķu pievilkšanu, riepu piepumpēšanu un vēl kaut ko no manis paņēma kaut santīmu.

[šeit es vēlos ievietot diskleimeri. es neesmu snogšibaķeļnaja blondīne, man vispār ir brūni dredi copītē, viduvēja garuma un apaļīguma augums un ne sevišķi lielas krūtis. runā, ka man esot izteiksmīgas un lielas acis, bet varu derēt, ka pusi no tā efekta piedod tie riņķi, kas zem tām acīm. vārdsakot es nesaprotu, vai pie tiem velomeistariem meitenes vispār nerādās?]

kumeliņš pēc uzprišināšanas jutās tik labi, es arī, un mēs nolēmām izlaist nelielu kopīgu līkumu. attapos mazliet aiz buļļu bāzes. nospriedu, ka jāiegādā beidzot tas skaitītājs, citādi zinu tikai to, ka buļļu bāze no manām mājām atrodas pusstundiņas brauciena attālumā.

un vispār jāievieš attiecīga jūzerpikča, ja reiz rakstu vispār tikai par velobraukšanu. ieviesu. kā patīk?