un nu sīkāk par kaķīti. vārdā pētersons. atvests vakar no patversmes rīgā. maziņš maziņš (pusotrs mēnesis), žiperīgs, gudrs, skaists, labi audzināts (kastītē iet bez pierunāšanas). pagaidām pa lielo māju jozt vēl netiek laists, nemaz nerunājot par ārpasauli, tik tusē pa mūsu istabu, izklaidē gultai piesaistīto slimnieciņu. bildes kādreizīt gaišajā nākotnē.


tātad sēžu es 4dien aiz-nav-ko-darīt kinorīga pie brīvbiļešu reģistrācijas galdiņa ar hapii, pienāk biļeti reģistrēt meitene ar groziņu pār roku. sākam vilkt uz zoba, tip kur ta nu tagad sēnēs brauks vai. saka nē, pēc kaķīša. es piesaku, ja bez viņai paredzētā vēl būs arī pūkains runcīts ar baltu žābo (kas pazina ēriku, sapratīs), lai zvana man, un viņa pieraksta manu telefona numuru. piezvanīja tikai vakar no rīta, ar sekojošu stāstu - aizbraukusi, paņēmusi kaķenīti (jo viņai mājās jau viena ir, runci nevar), pārvedusi mājās, un galu galā izrādījies, ka runcīts gan. es jau gatava to runcīti ņemt pie sevis, zvanu braucējiem no rīgas, kas izbrauc tip pēc stundas, lai tik ved šurp. bet pa tam laikam meitene aizstiepj kaķi pie vetārsta, lai pasaka riktīgi, kā tad nu tur ir. verdikts ir - kaķene. meitene zvana un šaušalīgi atvainojas par sagādātajiem pārdzīvojumiem un nosolās sagādāt man kaķīti. tikām savukārt vedēji ir tā sapriecājušies par iespēju atvest mums kaķīti, ka jož uz patversmi un atved mums pētersonu. tieši pašā laikā. pašā īstākajā.