vienos dienā, kad beidzās trīs stundu gara tikšanās, pēc kuras attapos ar pa tukšo izsūktu visas dienas, ja ne visas nedēļas smadzeņu jaudu un attiecīgi izļurkātu širmi, ļoti gribējās radikāli nomainīt dekorācijas un no gaišām baltām telpām, kur cilvēki ir efektīvi un profesionāli, acumirklī pārcelties uz krēslainu džentlmeņu klubu ar tumšiem koka paneļiem, kur solīdi kungi tūka svārkos smēķē cigārus un ne pārāk nabadzīgi dzejnieki apcer dzīves veltīgumu
starp citu, šim sapnim nekādi netraucēja tas, ka neesmu ne kungs, ne solīds, arī dzejnieks ne, un tūka svārku vietā esmu tērpusies neoprēna brunčos (tas nav eifēmisms, man tiešām ir diezgan krāšņi neoprēna brunči)
pārtinu galvā iespējas vismaz netālu aiziet pusdienās uz kādu reāli smalku restorānu, un tad, tinkš, turpat galvās iedegās spuldzīte
aizgāju uz muklāju, un tur ar savu neiztrūkstošo vieglas traģikas atblāzmu sejā kā zīme sēdēja (kā cibā pieņemts (mazliet kaitinoši) teikt) režisors n.
un viss pasaulē bija labi un pareizi
(starp citu, atlaida)