labadaba izvērtās tiešām episka
ja kaskadierēt baložos šverna vietā nav episki, tad kas vispār ir?


long story short – "es esmu māris" biju es, "šis ir šverns" bija edgars rubenis
long story long – nu, uztaisiet tējiņu/ielejiet vīnu, piesēdiet, es izstāstīšu visu, kā bija
kā jūs varbūt dzirdējāt, uz festivālu neatbrauca ne tikai mūsu zviedru susuriņš kristians, ne tikai martcore, ne tikai marks ē smits (lūk, nenodevu viņam sveicienu no jozefa van visema), bet arī šverns
sestdienas vakarā virtuvē taču ir vaļā logs garāmejošajai man divi atbraukušie baloži piedāvāja uzdziedāt baložu karaoki
hi hi, ha hā, vārdu pa vārdam, laika sprīdi pa laika sprīdim noskaidrojas, ka baložu dziesmas "zina visi", bet piedalīties čota neraujas, ka festivālā ir dafiga mākslinieku, kas ir koverējuši baložus, bet vai nu ir prom, vai nu nav atrodami, vai figviņzin ko viņi vispār iesāks tikai ar bungām un basu, un ka pat šubruncik, kuri bieži vien visādos āfterpārtijos un kvarķirņikos repertuārā bez saviem un krievu un vēl visādiem gabaliem ņem arī šverna, īsti neraujas atbalstīt karaoki, jo cik ir jau prom, bet šubr ir pretnis darīt lietas uz buj duj un netic, ka tas ir to vērts
tā nu baložiem ir gedra un klāvs, ir rasbainieks, kurš pēdējoreiz dziedājis ir pirms gadiem desmit (baložu ierakstā, cik aroniski), ir paredzētajā setlistē atzīmēti gabali, kurus priiiincipā var spēlēt arī tikai uz bungām un basa, un ir arvien mazāk laika līdz koncertam
nezinu, kuram piešķīlās maģiskā dzirkstele, ka lai nu kurš varētu un koļītos piedalīties šādā afērā, tad tas ir rubenis, mūsu mīļais ūsainais hipsteris (lieku uz sevi vai kicīti)
rubeņa numura nav nevienam, pat viņa grupasbiedriem, bet tas nav šķērslis, un kā saulstariņš jau tumšajā vakarā klausulē skan viņa lietišķais jautājums "ko jāspēlē – ģitāru vai basu?", un viņš, viss tāds no festivāla arī jau aizbraucis, met riņķī un brauc atpakaļ
tikmēr es telefonā šurpu turpu skrullēju baložu tekstus (cik labi, ka a) viņi visi ir webā, grupas, lieciet visus tekstus webā, maz kas, un b) ratniekos šogad bija pastiprināts signāls tieši uz festivālu, jo citādi es arī pie tiem tekstiem netiktu) un secinu, ka daudz labāk pārzinu baložu agrīno daiļradi un šverna soļņikus (romāna varoņa albumu, piemēram, lūdzu, jebkurā laikā, kaut pilnā garumā), nekā to, kur klāvs jau spēlē basu, un ka ļoti daudz baložu tekstu, kad tie ir uzrakstīti kā pliki vārdi, man neizsaka vispār neko, lai arī dziesmas es taču zinu diezgan daudz
laika ir pavisam maz, mēs nu jau steidzīgi atlasām septiņus gabalus, ar kuriem es tiktu galā (par vienu es pārrēķinājos un noņēmu no saraksta jau uz skatuves, un uz vienu sakoļījās šubr, bet "dievadēļ tikai ne duetā", tikai pats), rubenis tiek iebrīfēts par tonalitātēm, un es paspēju ar klāvu izdungot vienas dziesmas divas pirmās rindiņas – lūk, tieši tik daudz mēs bijām samēģinājuši
kamēr džeki stellējas, es festivāla hq uz šaušalīgi lēna kompja ar 10x lēnāku internetu nekā man telefonā kopēju tekstus, lai izdrukātu špikeri – tā paiet tas laiks, kurā es biju domājusi ar klāvu izdungot vairāk par tām divām rindiņām un ierubīties dziesmu struktūrās (es taču nezinu ne, kur jāiestājas, ne pantiņus un piedziedājumus un, pasargdies, vēl kaut kādas starpspēles)
un tad mēs esam uz steidža, šķūnis ir pilns, klāvs ļoti īsi prezentē situāciju publikai, meitenes pirmajās rindās sauc "māri! māri!", bet mēs maucam smuko dūdojamo dziesmu ap (starp) mums, kuras ierakstā dzied meitene, bet tā neesmu es, un tā ir dziesma, kas man joprojām ir neatlipināmi pielipusi
tad mazliet sabozies šubr uznāk uz kvarķirņiku hītu iela, pa kuru tu ej, viņam špikera nevajag, es stāvu aiz kombja un baidos
pēc ielas meitenes joprojām sauc "māri! māri!" un es saprotu, ka viss ir dirsā, un man viņas ir jādabū savā pusē
patiesībā es tikai tagad retrospektā varu teikt "saprotu", "domāju" un visādus tādus skaistus un saprāta apdvestus vārdus, bet reāli tajā pilnajā šķūnī uz steidža zem žilbinošiem prožektoriem es nedomāju nevienu mirkli, es rīkojos tīri instinktīvi, uz čuju, es kaut ko runāju ar publiku, starp visām dziesmām runāju, jo klāvs neko baigi vairs nesaka, es vēstulēs uz katru otro rindiņu mikrofonu dodu kopkorim, un tikai atskatoties uz to visu, man liekas, ka izdarīju visu pareizi, ka čujs bija pareizs
mēs noraujam vēl kādas pāris dziesmas, kas tur bija, zirgs, smarža? vai smarža un tad zirgs? nu nav svarīgi, meitenes vairs nesauc "māri! māri!", un kad joņevs izlaužas līdz skatuvei spiest man roku, meitenes arī spiež man roku
tad jau klāt ir pēdējais gabals, rakstāmgalds, man pievienojas čalītis no rīgas modēm, kuram pie rokas ir pielipusi videokamera (es tā arī nesapratu, vai viņš visu laiku filmēja tikai sevi vai arī kaut ko citu)
šķūnis joprojām ir pilns, publika nav masveidā pametusi suņa skatuvi (atvieglota nopūta) un aktīvi pieprasa vēl vienu, nav jau gan tādas vēl vienas, bet vēstules atkārtot gan varam, man blakus uz skatuves maģiski parādās jz. au (vai viņa bija jau uz rakstāmgaldu?), un mēs bariņā nomočījam vēstules vēlreiz visiem par prieku
kāpt nost no steidža ir bailīgi, jo es jau sevi ne pārāk dzirdēju un nav ne jausmas, cik šķībi vai nešķībi dziedāju
tiklīdz nokāpu, nāk nepazīstams džekiņš izsniegt recenziju, tā un tā, viss tāds "es gribu parunāt par to, cik es esmu kruts mūziķis", un laipni izsniedz man kritiku – nu drusku nazāli es dziedot
nodomāju, bet nepateicu – bāc, džekiņ, ja sliktākais, ko tu vari par to pateikt, ir "nazāli", tad tu iedomāties nevari, kāds man ir prieks
un tā arī bija skarbākā kritika, pēc tam jau tikai draugi nāca samīļot un nepazīstami ļaudis nāca teikt paldies un ka bija brīnišķīgi
rubenis vispār ir ģeniāls, viņš pats ir instruments, ko var piespraust jebkurai grupai
man tiešām šķiet, ka mums sanāca mazs brīnumiņš



viss pārējais festivāls bija strongly supported by su-bārs ārtistu stāvvietā (šķiet, stāvvietas caurlaidi esmu godam atstrādājusi augšminētajā epizodē)
su-bārā varēja ne tikai uzpildīties ar vīnu un rumu un brokastu sidru, bet arī itin labi pagulēt, un telts tā arī palika no su-bāra neizvilkta (un labi, ka tā, jo otrajā dienā izrādījās, ka tieši vecorku anklāvam blakus ir atnākušas un ieperinājušās tieši tādas dzīvības formas, no kurām gribējām izvairīties), un tāda dzīvošana ārtistu stāvvietā, visa festivāla laikā telšu dārzā pavadot kopā stundu pusotru, ļauj/liek kaut nejauši redzēt un dzirdēt dafiga daudz
tam, protams, ir savas ēnas puses, kā piemēram būšana brutāli ekspozētam anālās fāzes skatuvei, kuru jūs pazīstat kā ej apskrieties telti – pie brokastu sidra es godavārds noklausījos, tas ir, dzirdēju pilnu jūdas grašu uzstāšanos, un tur bija precīzi viena dziesma, kas nebija par izkārnīšanos (iedomājieties, zaķis pēc tam izklausījās pēc kārtīga un labi audzināta zēna, vai tas vispār ir iespējams?)
mīļākās grupas festivālā man bija chomsky chess club, marta migla un zāle, no kuras gan es dzirdēju tikai pašas beigas, jo pēc vēstures rakstīšanas (c) joņevs man bija vispirms diezgan jāatjēdzas
zāle ir mūsu dead can dance, tik vienkārši skaisti (pēc tiem pāris ierakstiem internetos man bija radies pavisam cits priekšstats), chomsky chess club ir brīnišķīgi lofi pohujisti ar daudz ģitārām un menedžeri, kura arī grib piedalīties, tāpēc spēlē tamburīnu (kuru tāpat nedzird, bet tas arī ir pō), un marta migla joprojām ir lieliska, un arī beidzot bija ielikti nevis pirmajā dienā kā pirmie, bet pēdējā dienā kā pēdējie, kad es viņus vismaz varu apskatīt
vēl man ļoti patika abas neatbraukušās grupas, jo fall vīdžejs, kurš vienīgais ieradās, tiik gaumīgi spēlējās ar visādiem fredijiem merkūrijiem un maikliem džeksoniem un šineidām o konorām, ka es biju tikpat priecīgs kā par marku ē smitu (esmu fall redzējusi jau vairākas reizes, tā ka varu šādu vaļību atļauties), nu un baloži allstars man arī itin labi patika (kurš tad sunim asti cels)
no auroras man patika fetišista viģiks, īpaši tā daļa ar bumbierenēm ar straponu (trū stōrī)
lai arī mani ne pārāk interesē tas, ko spēlē alis pē, noskatījos visu uzstāšanos, jo viņš un rubenis (džinsu kostīmā ar ūsām un bumbierbasu!) ir tik maģisks pārītis, kicīts tika properlīgi pakļauts dziesmai par aizvēju (up var mirt laimīga)
elektriskajā ligzdā viss vienmēr beidzās nepieklājīgi agri, aiz kam tur nedzirdējām gandrīz neko – pirmajā naktī cerētā pirmsmiega hārdkōra vietā dabūjām klusumu jau piecos (toties klusums ir labs gulēšanai ārtistu stāvvietā), un arī brīnišķīgo rīta vingrošanu ar msjē krūkas happy hardcore svētdienas rītā aprāva ar aparāta aiznešanu jau kādos sešos (ja atstātu vēl stundiņu, mēs visi priecīgi nolēkājušies ietu pa migām, bet tā nācās iet meklēt pa festivālu, ko papederēt, nokopt visos bāros pēdējo baltvīnu un gravā palaist radio pō)
kā vienmēr, satiku daudz brīnišķīgu cilvēku, un šoreiz arī galīgi maz nebrīnišķīgu
no festivāla atvedu pa vienai tulznai uz katras pēdas no happy hardcore un vienu tulznu uz labās rokas īkšķa no sēmuškām





festivālu vīns un festivālu sēmuškas – lūk, no kā mēs pārtiekam




ratnieku grava septiņos rītā, skan radio pō


paldies par uzmanību, studijā beidzot bija festivālu ziņas ar rasbainieku (divas dienas rakstīju)