this
Dzīve var kļūt mazāk dzīvojama, ja cilvēks netiek atzīts kā subjekts pēc tiem parametriem, kuri veido viņa/viņas pašizpratni un rīcībspēju. Ja attiecībās ar valsts pārvaldes institūcijām cilvēks tiek uzrunāts tikai un vienīgi kā disciplinējams subjekts vai darbaspēks, nevis kā dzīva, elpojoša un radoša būtne, tad ilgstoša šāda veida situācija var novest pie secinājuma, ka dzīve nav dzīvojama, kam, savukārt var sekot emigrācija.

(Dace Dzenovska “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm”)
nospēru pie saldumi

es te vēl mazliet par skumjo dzīvē
šodien tādus lucavsalas tulpju šķinējus satiku sejā
pilnīgā nagļakā brien iekšā blakusdārzos pāri celiņam, kamēr mēs rušināmies turpat pāris metru attālumā
bruņojušies ar klasisku cinisku otmazku un uzbraucienu komplektu
jo es jau nevarēju paklusēt un gāju uzprasīt, ko tad šie tur dara
no otmazku un uzbraucienu komplekta uzreiz bija jūtams, ka tā ir šo radījumu ikdiena
beigās vēl vecis nez kāpēc smīnīgi noteica, ka zrja šodien nav uzvilcis baiku ar uzrakstu rossija
(saruna notika latviski no manas puses un krieviski no viņa puses)
un pēc tam abi (viņi bija divi, vīrietis un sieviete) iegāja aiz tās milzīgās sētas, kur to divstāvu šķūni ceļ
kas principā nozīmē tikai vienu, mūsu dārzā nevar audzēt patiešām neko, they'll be back a million times
(ja reiz pat viņgad izrakto balto pujeni, tb viņas pārpalikušo mazo saknīti tieši uz manu vārdadienu šogad izraka vēlreiz, tie racēji tiešām pārzina ikkatru sīkāko paksīti)
esmu ļoti, ļoti nelaimīks
visvairāk par to, ka cilvēki var būt tik zemiski pret citiem cilvēkiem
pēc tam tupēju saulītē un purināju velēnas un tas viss ir tik bezjēdzīgi
nepieķeršanās vingrinājumi my ass