ka tik pēc mana žurnāla neizskatās, ka viss mūždien ir full of love. reku atkal viens tāds kvīkends. vakar ieguvu titulu "gada retards 2009", un apzeltāmo uzvarētāja kausu arī pamanījos pazaudēt. vseļenskaja ļ turpinājās diskotēkā daugavas vidusteces krastā ar ilgu saullēktu, mākoņu šūpošanos šurpu turpu un ūdeņu krāsām līdz pat oktarīnam. pieteicās viens no cibas anonīmajiem wankeriem™ (cheers gnc, do ierakstus!), un es ilgi, klusi un nerezultatīvi gribēju iepazīties ar noslēgtāko cilvēku, kādu mūžā esmu redzējusi. iepazināmies mēs ļoti vēlu, toties sākām ar pašu svarīgāko - kā viņš grib nomirt. what a beginning of a beautiful friendship. or not.
ballīti likteņupes krastā gan nācās pamest jau nākamajā dienā, which is way too early, bet laba jau daudz nevajagot. es tīri tā, iestājos par dažādību - no brīvdabas reiviņa (zinu, tas izklausās pošlo) uz dzintaru koncertzāli un svinga orķestra uzstāšanos. ideāls taimings bez jebkāda taiminga - vilcieni sakonektējas precīzi tā, lai visur paspētu, da vēl centrālajā stacijā kafiju padzertu un čebureku apēstu, čebureki ftw!
nu un usne ar mani darīja brīnumus - zaķis ar traktorista iedegumu, šļūkčībām kājās un frotē šortiem mugurā, kurš vēl pirms pāris stundām peldējās daugavā, kur ūdens kā vēsa piparmētru tēja, ierasti dobji zvaigāja un vēl lauzās uz rokām ar nikotīnu, 5 min laikā tika ietērpts glamūrīgā kostīmā un afigennās kurpēs ar 10 cm papēdi. tā kā tādas lietas manā dzīvē notiek preģeļno reti un ar šovakaru ir izpildīts desmitgades plāns uz priekšu, tad reku speciālfoto kā no vidusskolas izlaiduma:
( tikai uzlieciet saulesbrilles, ka neapžilbina )un kvīkends taču vēl nemaz nav beidzies, vēl morisejs ļuboffj.