uhh vakars. zobenzivs uz grila, āgenskalna riteņbraukšanas guru personīgā lietošanā, solītā negaisa vietā atspirdzinoša migliņa, nekad vairs neiemīlēšos. lieko izsvītrot.

tos, kuri pie auto stūres šķendējas un lamājas par citiem satiksmes dalībniekiem, tos dzird tikai auto iekšpusē (ja īpaši nebļauj pa logu, protams). bet vai jūs varat iedomāties, kā jāvaldās ir tādam vellapēdistam rasbainieciņam, rupjam kā zirga deķis un vēl ar skaļu rīkli? neko, vakar turējos braši, iztiku ar dažiem "un pagriezienu kurš rādīs?!" ceļā uz mežparku un dažiem "bļēē!" naksnīgajā apmalīšu lēkāšanas vorkšopā atpakaļceļā. tā bija mana trešā diena uz diviem riteņiem, vot.

kad es nejauši nospiežu capslock pogu un ieraugu, ka burtiņi virknējas upperkeisā, asociācija ir tikai viena: rakstu kā nāve, pazīstamā antropomorfiskā personifikācija. tā tik ir samaitātības pakāpe :)

p.s. visiem, kas joku nesaprata - manā grāmatplauktā vēl ir kādas 5 pračeta grāmatas.

nu nav man miera.

cilvēks apbrīnojami ātri pielāgojas jaunām socgrupām. es jau trīs dienas kvēli neieredzu to īpašo autobraucēju šlaku, kas parkojas tieši uz nobrauktuvēm un/vai kā vienīgais/ā pie luksofora noteikti pabrauks to metru uz priekšu, lai pilnībā nostātos priekšā tieši nobrauktuvei.