rīt šķīšu nost visas mārtiņrozes un braukšu pie mammas uz dzimšanas dienu. tenisraketi līdzi neņemšu (sorry pzrk), toties paņemšu telefonu. social schedule gan tāds pabiezs sanācis, vismaz pirmajā redakcijā ;)

ja vakarā eju uz tuvējo veikalu, bruņojos kā uz karu. atstarotājs priekšā, atstarojošā lenta ap labo roku, sarkana mirgojoša lampiņa muguras vidū, un rokā lukturītis, lai kaut mazliet varētu redzēt, kur kāju spert. un ar šausmām noskatos uz tiem pilnīgi melnajiem riteņbraucējiem, kas ripina man garām tajos brīžos, kad uz ielas mēģina izmainīties vēl arī divi auto. a vakari ta tumši pēc vella, un vietējā avīzē nesen bij traki uzmundrinošs raksts par to, ka pārventas apgaismes līnijas ir tik vecas un sagrabējušas, ka nekas glābjams tur nav - jāgaida labāki laiki, kad ievilks jaunas. tikmēr tumsa ir (nepārspīlējot) tieši tāda, kā latviešu tautas parunā - nu kaut vai pirkstu acī dur.

bet uzcept pelmeņus vakarā ir to vērts ;) īpaši, ja par to sapņots jau vairākas dienas