labvakar, studijā iknedēļas domraksts "как я провёл етим летом" "kā es pavadīju brīvdienas"
a) apzinīgi apmeklēju mantas rīgas tūri

prezentācijas uzvedums piektdien bija uz goda, slavas dziesma lenšu maģiem un ierakstiem, šubr eleganti visus iemānīja tumšā telpā kopīgi klausīties ierakstu un skatīties kustīgas bildītes un kustīgus cilvēkus, un nevienu brīdi nebija garlaicīgi
starp citu, lai arī es principā piekrītu jz. kārlim, ka uz albumu prezentācijām tirgot biļetes ir amorāli, šāds intims un sirsnīgs pasākums nebūtu iespējams, ja uz to netirgotu biļetes ļ. ierobežotā daudzumā
tagad esmu pazīstama kā "meitene, kuru aizmirsa ierakstīt albuma vāciņā" (ar ko esmu pilnībā apmierināta, starp citu)
āfterpārtijā "jaunais vilnis čomskī" uzzināju, ka venēcijas biennāles trupa manu vokālu (kurš ir pilnīgi pēc brīfa!) sauc par "izklausās, ka viņai ir pasaulē garlaicīgākais orgasms" (brīfā par to nekā nebija!), kā arī varu atzīmēt to brīdi, kurš drošvien agrāk vai vēlāk pienāk katras sievietes dzīvē - iepazīšanās jautājumu "vai jūs šeit bieži uzturaties?"
turpinājumā, lai arī pēc pirmajiem apmēram desmit mantas koncertiem es pārstāju būt joņevs, kurš apmeklē tos visus, saņēmos uz visu rīgas tūri, tas ir koncertu sestdienā un koncertu svētdienā
sestdienas pēcpusdienas manta imantas kultūras nama pagalmā mazliet sašāva pa kostīmu līniju (viņi nebija kostīmos!), toties piespēlējošie zibeņi bija neganti gaumīgi, un vēl ne pagalmā bet prospekta malā starp daudzām daudzām daudzdaudzstāvenēm klausīties pieprasījumu piedāvājumu bija mazliet ellišķi
svētdienas novakares pusakustiskais koncerts v. bufetē laikam bija labākais pusakustiskais koncerts manā vēsturē, ļ. patīk, kā manta žonglē ar visvisādiem instrumentiem, klarnete un fancy bajāns (tas nav šī instrumenta kristītais vārds, kristīto es aizmirsu) vermonas vietā bija izklaidējoša pārmaiņa


b) neapzinīgi apmeklēju sattu

starp sestdienas pēcpusdienu imantā un svētdienas novakari v. bufetē ideāli ierūmējās 530 km ceļa un festivāls tālākajā latvijas dienvidrietumu stūrītī, uz kuru es sākotnēji ļoti taisījos, tad netaisījos vispār, jo biju pamatīgi vīlusies biļešu politikā (un bija par ko), bet tad pēdējā brīdī dabūju ielūgumus
vienīgais, ko es šajā festivālā gribēju redzēt, bija forest swords, un to es arī dabūju, un tas bija labi, es vienmēr ļoti mīlu forest swords, jūs jau zināt, bet viss pārējais gan tur bija draņķīgs, sākot ar uzmestiem māksliniekiem pirmajā dienā, aiz kam otrajā dienā vesela strīpa galveno wonkymusic stāru vispār neuzstājās (un radioaktīvie nokrišņi internetos to sauc par latviešu festivālu, vot leiši ieradās un ar savu pohujistisko festivālu organizāciju pietaisīja mums visas avenes), nu un tas noteikti nebija festivāls, kur gribas ilgāk uzturēties - par fīlinga radīšanu vispār nav piedomāts, noformējuma (kas narkomānu festivālos ir svarīgi, un, piemēram, viens cits sens leišu elektriskais festivāls izceļas ar izciliem noformējumiem, tātad nevar teikt, ka leišu festivālu kultūrā tas vispār nav svarīgi) nav nekāda, tāpat arī paralēlo izklaižu nekādu, bāros ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi dzērieni par uz vairākiem pirkstiem rādāmām cenām, pa teritoriju tusē suņu drug squad, un pirmajā dienā vispār esot kratījuši mašīnas, vārdsakot atmosfēra ne pārāk
taču pats trips turp un atpakaļ bija lielisks, kicīts palaida imprezu izskrieties, tā priecīgi murrāja, un kurzeme rādīja mums savus skaistākos augusta skatus, atpakaļceļā vispār pavadīja ar rūsu pamalē gandrīz līdz mājām un ar miglu saullēktā


c) bezapzinīgi apmeklēju dārzu

dārzā ir bēdu leja, vētra izgāzusi ar saknēm ābeli, tā guļ pāri celiņam, visi pa to celiņu staigātāji ir ērti iestaigājuši taciņu caur mūsu dārzu, veikli izmantojot parocīgo caurumu sētā (jā, vienam dārza posmam mums ir sēta), kurš parādījās šoziem, kad to sētas posmu nopizģīja, un jauniebristās takas ved gar tām dobēm, līdz kurām parasti nu neviens neaizvelkas, tad nu tomāti tutū (nepaklausīju zirku un nenesu mājās gatavināt, dura!), baziliki arī kādi seši izrauti ar visām saknēm (pārējos izrāvu šodien pati, taisīšu pesto, hujvam, orki)
izskatās tā kritala, protams, jauki, bet vajaga motorzāģa:

vispār jūtu, ka šobrīd visi stāsti par dārzu baigi ātri iegriežas sūrās džungļu dzīves gultnē
piemēram, vakar, grandiozo kvīkendu noslēdzot restorāndienas ķipjaballē, iepazinos ar zaķcilvēku no ekokopienas, un tikai pēc sarunas beigām sapratu, ka neko skaistu tā arī neesmu viņam par savu dārzu pastāstījusi
nav jau tā, ka nebūtu nekā skaista, bet šosezon ir tik nomācoši daudz tā neglītā un riebīgā, honeybee liliju taču arī beigās izraka, ziedošu, sukāni
pēdējais honeybee lilijas foto:

es jau teicu, ka gribu māju ar dārzu un augstu, augstu sētu?
labi, ka paspējām iepiknikot vēl pirms šī (starp citu, kritušo eņģeļu ābolu kārta ir atpakaļ alive and kicking)


tēzes nobeigums sausais atlikums: manu pasaulē garlaicīgāko orgasmu varat dzirdēt venēcijā līdz novembrim, un ja kādam ir aizdodams motorzāģis ātrāk par ceturtdienu, aizdodiet lūdzami