pareizā atbilde, protams, ir rōza elinōra, jo viņu es vēl nekad neesmu redzējusi, un ja man ir iespēja izvēlēties starp lielu vai mazu pasākumu, mazais vinnēs hands down
mēroga aptveršanai - pagājušajā vorkšopā dārgākā koncerta biļete, ko es iegādājos, maksāja 12 mārciņas (tas ir sīkums, ja kas) (žīds manī līksmo) (uz rōzu biļete maksā vispār sešīti)
un jums drošvien šķiet, ka iešana uz koncertiem nozīmē baigo ballēšanos
gluži otrādi
uz koncertiem es parasti eju viena, klausos mūziku un nedzeru daudzas pintes
tā kā curfew parasti ir vienpadsmitos, varu vēl paspēt mājupceļā iegriezties seinsberijā un paņemt pudeli apelsīnu sulas un veselīgi pasēdēt numurā pie televizora ar ieslēgtu komēdijkanālu
tādi ir mani koncertu vakari
nu a pārējos vakaros mēs ejam vakariņās lielākā vai mazākā kompānijā, pie vakariņām dzeram vīnu, pēc vakariņām uzdzeram pinti, un tad jau pulkstens atkal ir vēls, mēs esam dakterējuši igaunim galvu un sirdi (ak, kā mēs te visi rūpējamies par mūsu mazajiem brāļiem, igaunis ir totālā depresijā ar totāli salauztu sirdi, un mūsu ciešais pulciņš viņu visu laiku pieskata, un ar vērā ņemamiem panākumiem), vai atkal esam mācījuši viens otram vēsturi un politisko ģeogrāfiju (zinko horvāts teica par rūža "kā kļūt par latvieti" prodžekta daļu, kur mēs pievienojām latvijai roņu salu? ka balkānos mēs visi būtu nošauti uz vietas), un tas viss ir tik ārprātīgi interesanti un izglītojoši, vai atkal stundām runājuši par mūziku un piemēram deklamējuši moriseja lirikas (true story), un tad es atkal aiztraušos līdz numuram un iekrītu ar seju gultā, mētelis mugurā, zābaki kājās (labi, ne vienmēr)