bērnībā apmēram līdz ceturtajai klasei es visvairāk par visu pasaulē gribēju
a) būt par kosmonautu
b) nogriezt matus
jo māte bija ieņēmusi galvā, ka meitiņai peciņai matiem ir jābūt tik vien gariem, cik nu viņi to spēj. mans viedoklis par matiem līdz ceļgaliem un celšanos nejēdzīgi agri un vēl agrāk un ikrīta mocībām ar ķemmēšanu bija paši saprotat kāds. beidzās viss ar to, ka pēc ceturtās klases mācību gada beigām, kad bērni tiek noarhivēti laukos pie radiem, manus pašnoteikšanās centienus atbalstīja mātes jaunākā māsa. mēs gan sazvērējāmies mātei teikt, ka es visu pati, viņa tikai aplīdzināja zigzagā nošķērētos galus.
aroniski, ka šobrīd rūpīgi audzētie un šaušalīgi garie mati ir apmēram tikpat gari kā toreiz apgrieztie.