es laiku pa laikam kosmosā izmetu jautājumu "kur lai dabū sniedziņdiedziņu*", ja nu atrod dzirdīgas ausis. gribas kādreiz pabeigt to zeķu pāri, kuram pietrūcies sniedziņa, un saadīt vēl. pagaidām gan ir akurāt kā dziesmā teikts, pa trīs gadi vienu zeķi. jo sniedziņa fabrika esot slēgta.

tikmēr es beidzot saņēmos uz kā cita adīšanu, draudziņam sagādāju cepuri (kvalificējas arī kā cepurei līdzīgs priekšmets un izskatās totāli snogšibaķeļno, i'm in love), un vēl kursabiedrene uzdāvināja grāmatu par norvēģu tēvocīšu pārīti un viņu adīto eglīšu rotājumu rakstiem, un tagad man totāli gribas ražot steriem zeķu. betnubļā lāpīt gan man viņas nepatīk, taču bez sniedziņa caurumi ir klāt pēc pāris nedēļām ikpārdienas nēsāšanas. vienreiz man veikalā iesmērēja lina diegu sniedziņa vietā, bet ar to dilst tieši tikpat ātri. pārējos veikalos plāta rokas un neko prātīgu piedāvāt nevar. visi skumst pēc sniedziņa.

a jums ir mājās adītas zeķes? jūs viņas arī nēsājat vai tikai turat plauktiņā? varbūt jūs kāds arī adāt zeķes? bez sniedziņa? a kā jums sirds to tur? čo, šāda problēma ir man vienai pašai visā plašajā pasaulē? kā jūs tādā pasaulē dzīvojat?

* sniedziņš - sintētisks diegs, kuru ieada zeķu papēžos un pēdās, lai nedilst.